Dzelzs deficīta anēmija ir stāvoklis ar pazeminātu kopējās dzelzs daudzumu organismā un ar to saistītiem hemoglobīna sintēzes traucējumiem. Dzelzs deficīta anēmija ir visbiežākais uzturvielu deficīta anēmiju veids un visbiežākā anēmija pasaulē.
Dzelzs pieder pie mikroelementiem, jo tās kopējais daudzums organismā ir mazs. Tā kā dzelzs ietilpst hemoglobīna sastāvā, tās nozīme organismā ir ļoti liela. Kopējais dzelzs daudzums organismā ir vidēji 4 g (2-6 g), vīriešiem tas vidēji ir 50 mg/kg, bet sievietēm – 35 mg/kg. Visvairāk dzelzs ir hemoglobīnā (66%), pārējā atrodas audos un plazmā.
Patofizioloģija / etioloģija.
Dzelzs anēmijas patoģenēze ir saistīta ar dzelzs fizioloģisku lomu organismā un tās piedalīšanos audu elpošanas funkcijā. Tā ieiet hēma sastāvā, kas savukārt spēj piesaistīt un atdot skābekli. Hēms ir hemoglobīna un mioglobīna molekulas daļiņa, kas saista skābekli, kas ir nepieciešams muskuļu kontrakcijām. Bez tam hēms ir skābo enzīmu (citohroms, katalāze, peroksidāze) galvenā sastāvdaļa. Dzelzs deponēšanos organismā pamat lomu spēlē ferritīns un hemosederīns. Dzelzs transportēšanu organismā nodrošina olbaltums transferīns.
Organisms minimāli spēj regulēt dzelzs uzņemšanu no pārtikas produktiem un nekontrolē tās patēriņu tajā. Pie traucētas dzelzs vielmaiņas, sākumā tā tiek paņemta no dzelzs depo, tad seko audu dzelzs deficīts, kas rodas sakarā ar traucētu fermentu darbību un elpošanas funkcijas traucējumiem audos un tikai vēlāk attīstās dzelzs deficīta anēmija.
Pazemināts dzelzs daudzums izraisa nepietiekamu skābekļa transportu uz audiem un sekojošu audu hipoksiju. Pazeminātu dzelzs daudzumu organismā izraisa:
1.Hronisks asins zaudējums, kas saistīts ar:
gastrointestinālu, menstruālu vai citu asiņošanu;
tārpu invāziju.
2.Traucēta dzelzs uzsūkšanās (piem., pēc gastrektomijas).
3.Paaugstināts dzelzs patēriņš (grūtniecība, paātrināta augšana).
4.Nepietiekama dzelzs uzņemšana (badošanās).…
