Latvijas džeza vēsture
Džeza mūzika Latvijā ir nesaraujami saistīta ar tās vēstures līkločiem – kā spogulī te varam ieraudzīt visu sarežģīto un neviennozīmīgo 20. gadsimta gaitu.
Džezs Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, ienāk divdesmitā gadsimta divdesmito gadu sākumā. Lai gan restorānos un deju zālēs tad dominē šlāgeri, pa reizei ieskanas arī kāda džeza nots. Pirmie džeza pionieri Latvijā ir Jack Michalitzky (klavieres), Oskars Saulspurēns (saksofons), Eduards Ābelskalns (vibrafons), Eduards Lācis (trombons), Verner Troitz(sitaminstrumenti), Viktors Jugla un Janis Kūts (saksofons).
Diemžēl visam svītru pārvelk Otrais pasaules karš – lielākā daļa pirmskara mūziķu iet bojā frontē, vai aizklīst prom trimdā. Tomēr, par spīti tam, ka pēc kara Latvijā tikpat kā nav profesionālu džeza mūziķu, ka Padomju Savienībā pastāv politisks aizliegums spēlēt džezu, tas skan ne tikai ballītēs, bet arī kinoteātros, kur rāda tā saucamās amerikāņu „trofeju“ filmas, un kur pirms un pēc seansiem bieži vien spēlē mazi orķestri.
Jauns pavērsiens Latvijas džezā sākas piecdesmitajos gados, kad pēc Staļina nāves režīms kļūst nedaudz liberālāks un mūzikā ienāk jaunie – pēckara paaudzes mūziķi. Šie vīri liek pamatus Latvijas džeza tradīcijai – Gunārs Kušķis (saksofons un klarnete), Ivars Vīgners (klavieres), Raimonds Raubiško (saksofons), Raimonds Pauls (klavieres), Ivars Birkāns (saksofons, flauta), Aivars Krūmiņš (trompete), Aivars Zītars (kontrabass), Zigurds Rezevskis (sitaminstrumenti). 1956. gadā tiek dibināts pirmais Latvijas profesionālais džeza ansamblis – Latvijas Radio džeza sekstets kontrabasista Egila Švarca vadībā, savukārt 1957. gadā – Latvijas filharmonijas REO (Rīgas Estrādes Orķestris) Ringolda Ores vadībā. Bez šiem profesionālajiem valsts kolektīviem darbojas vairāki amatieru bigbendi pie tā sauktajiem Kultūras namiem, kuros spēkus iemēģina daudzi nākamie Latvijas džezmeņi. („Armatūra“ Ivara Mazura (klavieres) vadībā, kultūras nama „Draudzība “ bigbends, u.c.)
1966. gadā tiek dibināts Latvijas Radio vieglās un estrādes mūzikas orķestris, kas vēlāk pārtaps par Latvijas Radio bigbendu.
Lai gan oficiāli džezu joprojām „neiesaka“, tā popularitāte ir jo liela, un sešdesmito gadu beigas var dēvēt par Latvijas džeza mūzikas „zelta“ laikmetu – REO tad vada populārais komponists un pianists Raimonds Pauls, orķestris ir viens no labākajiem džeza kolektīviem Padomju Savienībā.
Diemžēl tieši tad ideoloģisku apsvērumu dēļ valsts sāk kontrolēt un regulēt džeza mūzikas attīstību. Repertuārs, koncerti un ieskaņojumi tiek pakļauti stingrai cenzūrai. Amatieru orķestri izzūd, 1973. gadā likvidē REO, paliek tikai Radio orķestris – vienīgais profesionālais džeza orķestris Latvijā.
Padomju ideoloģijas divkosīgo attieksmi pret džezu raksturo septiņdesmito gadu sākumā Rīgā pie Komjaunatnes komitejas dibinātais Rīgas džeza klubs, kura uzdevums – veicināt džeza mūzikas attīstību, vienlaicīgi to kontrolējot. Pateicoties kluba aktivitātēm, tiek izveidots festivāls „Vasaras Ritmi“, kurš ar laiku kļūst par ievērojamu ikgadēju džeza mūzikas notikumu Latvijā.
…
