Amerikāņu valsts tēvs – Džordžs Vašingtons (1732-1799)
Kad Lielbritānijas Ziemeļamerikas koloniju 55 pārstāvji,2.kontinentālā kongresa delegāti. 1776. gada 4. jūlijā Filadelfijā apstiprināja Neatkarības deklarāciju, Džordžs Vašingtons atradās Ņujorkā. Pirms gada kongress viņu bija ievēlējis par jaunradītās amerikāņu armijas virspavēlnieku ģenerāļa pakāpē, un tagad Vašingtons ar bažām gaidīja angļu uzbrukumu. Karalis Džordžs III atkal sūtīja palīgus savam garnizonam, lai apspiestu dumpīgos jenkijus. Labi apbruņotajam karaspēkam, tajā skaitā rūdītiem vācu algotņiem, un pasaules spēcīgākajai flotei stājās pretī bodnieki (Bostonas grāmattirgotājs Noks komandēja artilēriju, jo vismaz bija smēlies zinības militārajās rokasgrāmatās), krodzinieki un fermeri,kuri gan prata tēmīgi šaut un daudzi pat bija piedalījušies cīņās pret indiāņu ciltīm, taču 18. gadsimta beigu modernā kara pieredzes nebija nevienam no viņiem. Tādas faktiski nebija arī bijušajam zemessardzes pulkvedim un plantatoram Džordžam Vašingtonam.
Viņš piederēja angļu ieceļotāju ceturtajai paaudzei Virdžīnijā, vecākajā no britu impērijas trīspadsmit Ziemeļamerikas kolonijām, kas stiepās gar Atlantijas okeāna piekrasti. Ne Dž.Vašingtona tēvs, kurš nomira, kad Džordžam bija tikai vienpadsmit gadi, ne māte, ar kuru viņš nespēja saprasties, īpaši neietekmēja nākamā karavadoņa un prezidenta dzīvi. Viņš uzauga Anglijā skolotāja pusbrāļa Lourensa ģimenē, kur apguva arī vietējā augstākajā sabiedrībā nepieciešamās iemaņas lapsu medīšanā, biljarda un kāršu spēlēs un dejošanā. Džordžs diezgan daudz lasījis un nepiepildītas jaunības mīlestības uzplūdos pat dzejojis. Taču viņa izglītībā, vispirms svešvalodās un citās humanitārajās jomās, bijuši krietni robi. Šajā ziņā viņš jūtami atpalika no novadnieka Neatkarības deklarācijas autora Tomasa Džefersona, izcilā domātāja Bendžamina Franklina un daudziem citiem ASV tēviem dibinātājiem.
…
