• Straumēnu ļaudis bija diezgan gādīgi, Svētkos viņiem parasti bija bagāts galds, īpaši Jāņos: „ Cik tik vien bij vārāmo caurumu plītīm un kāšu skursteņa ķēķī, uz visiem vārījās grāpīši, mezdami priecīgus garaiņus un izplatīdami visādas smaržas. Jāņus Straumēnos svētīja ar sevišķu greznumu.” Kad bija pavasara plūdi, visu mantu, kas glabājās pagalmā, saime sazvejoja un iepludināja laidarā. Bet mantu, kas bija mājās, viņi jau iepriekš uznesa augstāk, kur ūdens to nesasniegs.
• Dievam Straumēnu dzīvē ir visgalvenākā vieta. Pat pavasarī, kad bija plūdi, viņi devās uz baznīcu, bet tikai ar laivām. „Māja vieņiem likās kā baznīca, un skaudība, lepnums un mantkārība kā ļauni zvēri gulēja uz tās jumta un sargāja to, raudzīdamies pāri mājas robežām.” Par Dievu Straumēni neaizmirsa nekur un pieminēja to pat pie darba: „Tie sarunājās par izdarīto darbu, piesaukdami katra teikuma galā Dieva palīgu.”
…