Eiropas Savienības kopēja ārējā un drošības politika: ilūzija vai realitāte?

Jo ilgāku laiku ES pastāv kā kopiena un paplašinās, jo vairāk tā tiecas kļūt par galveno spēlētāju globālajā starptautiskajā arēnā, taču ir daudzas jomas, kurās tā vēl joprojām atpaliek no nacionālām valstīm, lai arī tā pati ir vesela valstu savienība. Tiesa gan- tam ir gan savi plusi, gan arī savi mīnusi- kā savienībai tai ir lielāks spēks, jo tā runā ar vairāk nekā vienu balsi, taču tai pat laikā tās sastāvā esošās balsis var runāt dažādas lietas un paust dažādus uzskatus, kas nenāk par labu ES sava statusa pastiprināšanai starptautiskajā līmenī. ES lielākā konkurente, ar kuru ES tiek salīdzināta jau ļoti ilgu laiku, ir ASV. Īpaši no ASV Eiropas Savienība ir atpalikusi tieši militārajā un drošības politikas jomā, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc ES par savu mērķi ir uzstādījusi izveidot reālu kopēju ārējo un drošības politiku.
Liela nozīme šīs kopējās ārējās un drošības politikas izveidošanai ES ir arī tāpēc, ka Eiropa ilgus gadus bija novājināta karos un konfliktos, dekolonizācijas procesos, kas samazināja tās ietekmi, kā arī Aukstajā karā, kad norisinājās nepārtraukta cīņa starp komunismu un demokrātisku kapitālismu. Liekas, ka ar to vien jau būtu pietiekami, lai Eiropas valstis nonāktu pie secinājuma, ka tām jārada kopējas institūcijas un politika, lai šādu situāciju vairs nekad nepieļautu un novērstu pirms tā radusies. Taču arī šeit parādās sāncensība ar ASV, jo tieši ASV bija tā, kas visveiksmīgāk stāvēja pretī Padomju ofensīvai un kļuva par Aukstā kara vislielāko uzvarētāju, jo tai bija vislielākā ārējā faktora loma PSRS izjukšanā un Centrālās un Austrumeiropas valstu neatkarības atgūšanā. Eiropa turpretī šajā jomā bija piedzīvojusi zināmu izgāšanos, kas prasīja atgūt starptautisko ietekmi, kas savukārt pieprasa zināmu militāro iespēju, militārās kapacitātes palielināšanu.1
…