Ekonomikas teorija kā sabiedriska zinātne radās samērā nesen, t.i., 18.gadsimtā. Termins “ekonomika” ir aizgūts no grieķu valodas vārda “oikonomia”, kas savukārt sastāv no diviem vārdiem: oikos - māja, mājsaimniecība un nomos - likums. To tulko arī kā “māku pārvaldīt mājas saimniecību”.
Sengrieķu vēsturnieks un rakstnieks Ksenofonts (~430.-355.g.p.m.ē.) savā grāmatā “Par mājsaimniecību” apraksta pamācības, kā pārvaldīt bagāta grieķa mājsaimniecību un zemkopību. Toreizējā izpratnē bagāta grieķa māja atspoguļoja pastāvošās verdzības iekārtas attiecības.
Vēlāk Aristotelis (384.-322.g.p.m.ē.) - sengrieķu filozofs un zinātnieks, tā laika viens no universālākajiem domātājiem - jau analizēja galvenās ekonomiskās parādības un likumsakarības toreizējās sabiedrības līmenī. Aristotelim ekonomika ir dabiska saimnieciska darbība, kura ir saistīta ar dzīvei nepieciešamo produktu ražošanu un maiņu.
Aristotelis ekonomikas teorijas vēsturē parasti tiek uzskatīts par pirmo ekonomistu. Taču sengrieķiem vēl neizdodas radīt ekonomikas teoriju kā zinātni.
ASV zinātnieki, Nobela prēmijas laureāts P.Semjuelsons un V.Nordhauss savā klasiskajā mācību grāmatā “Economics” raksta: “Ekonomika pēta, kā sabiedrība izlieto ierobežotus resursus, lai ražotu vērtīgas preces un sadalītu tās starp dažām grupām.”
Amerikāņu autori M.Konnels un S.Brue raksta: “Ekonomikas teorija aptver cilvēka rīcību materiālo labumu ražošanā, sadalē, patēriņā, ierobežoto resursu ietvaros.”
Angļu ekonomists L.Robbins raksta: “Ekonomika ir zinātne, kas pēta cilvēka ekonomisko rīcību, ievērojot savstarpējās attiecības starp galējiem un ierobežotiem resursiem, kas ir alternatīvs izlietojums.”
Ekonomikas teorija - mācība par to, kādā veidā cilvēki izmanto ierobežotus resursus, lai maksimāli apmierinātu savas vajadzības.…