Otrais rādītājs, kuru gribētos aprakstīt ir preču un pakalpojumu personiskais patēriņš. Šīs rādītājs parada – kādu daļu no ienākumiem iedzīvotāji grib un jo svarīgāk spēj iztērēt precēm un pakalpojumiem. Jo mazāks ir šīs rādītājs, jo labāka situācija ir valstī. Iedzīvotājiem ir nepieciešamība ne tikai tērēt ienākumus precēm un pakalpojumiem, bet arī atstāt daļu krājumiem, investīcijām un melnas dienas rezervēm, tāpēc ja liela daļa ienākumu tiek tērēta precēm, iedzīvotājiem būs grūtāk iegādāties nekustāmo īpašumu, mašīnu utt. Tā kā sociālais status ir svarīgs nosacījums labām dzīves līmenim, krājumu daļa no ienākumiem spēlē svarīgo lomu dzīves līmeņa izteikšanai.
Trešais faktors ir dzīves līmeņa indekss, kas ietver sevī vairāk par 20 kritērijiem, kur svarīgākie ir sociālā drošība, nodarbinātība, zinātne un pētniecība, materiālā labklājība, demokrātijas līmeņa attīstība un kultūra. Šie rādītāji parada ne tikai sociālo stāvokli valstī, bet arī tiesiskuma un kultūras izglītību. Valstī ar augsto dzīves līmeni ir vairāk attīstīta kultūra, jo kulturālā vidē vairākas eksistenciālas problēmas tiek risinātas caur mākslu, tāpēc iedzīvotājiem ir vieglāk saprast vērtības, kuras ir jāattīsta, lai veidotu labklājīgāko vidi sev un nākamam paaudzēm. Materiālā labklājība ir ekonomiskais aspekts, kas palīdz nedomāt par to, kā dabūt naudu, kur atrasts līdzekļus iztikšanai, kas ļoti bieži sekmē depresiju, atkarības, kriminālu un citus vides labklājības iznīcinošus aspektus.…