Ekonomikas izaugsme ir visspēcīgākais ilgtermiņa dzīves standartu paaugstināšanas dzinulis. Kad mēs runājam par ekonomisko izaugsmi, mēs ar to saprotam kādas nācijas iekšzemes kopprodukta palielināšanos.1
Ekonomikas attīstības cikli. Ekonomisti ir novērojuši, ka panākumi un neveiksmes uzņēmējdarbībā neilgst mūžīgi. Tā ir normāla parādība, ka šie ekonomiskie stāvokļi ik pēc kāda laika nomaina viens otru. Augšupejas un lejupslīdes cikli aptver pēc ilguma dažādus laika posmus. Šos ciklus iedala garajos, vidējos un īsajos ciklos. Garie aptver 40-60 gadus, vidējie – 7-11, īsie – 3-3,5 gadus.2 Ciklus vēl iedala fāzēs, izšķir divu fāžu un četru fāžu ciklus. Divu fāžu ciklos ir tikai augšupejas un lejupslīdes fāzes.
Garos ciklus sauc arī par N. Kondratjeva cikliem (krievu ekonomists). Pēc datiem spriežot tie parasti aizsākas ar kādu tehnisku apvērsumu, kā piemēram, televīzijas izgudrošana un ieviešana. Vidēja garuma ciklus uzskata par ekonomiskās nestabilitātes cēloņiem, jo kā zināms augšupejai sekos lejupslīde, kas nozīmē, ka būs preču un pakalpojumu ražošanas pagrimums. Tiem ir raksturīgas četras fāzes – virsotne, recesija, depresija, rosība. Virsotne ir ekonomiskā attīstības cikla augstākais punkts, kad ražošanas un pakalpojumu sniegšanas apjoms ir maksimālais, taču saprotams, ka tas neturpināsies mūžīgi. Līdz ar to iestāsies nākamā fāze recesija, kas nozīmē lejupslīdi. Kad vairs nav iespējams ražošanu mazināt vēl vairāk iestājas depresija jeb bedre. No šī stagnācijas posma rodas rosība, kas nozīmē jaunu pasākumu veikšanu ražošanas atjaunošanai, uzlabošanai. Pēc kāda laika „rosības” iestājas jauna virsotne. Ir daudz un dažādu ārējo un iekšējo faktoru, kas ietekmē ekonomisko attīstības ciklu norisi. Kā ārējie cēloņi jāsaprot tie, kas atrodas ārpus ekonomiskās sistēmas. Tie būtu kari, politiskās kataklizmas, jaunu resursu atklāšana, piemēram, urāna, naftas atradnes, imigrantu plūsmas, dabas katastrofas. Ekonomisti uzskata, ka īsie cikli ir vidējo ciklu sastāvdaļa un atsevišķi nav analizējami.…