1.4.7 Jēdziens par pirmo ieelpu un surfaktantu darbību
Pirmā ieelpa – pārgriežot nabas saiti, jaundzimušā organismā uzkrājas CO2, kas dod impulsu smadzenēm, kura rezultātā tiek veikta pirmā ieelpa. Ieelpojot gaisu, alveolas, piepildās ar gaisu. Līdz pirmai ieelpai alveolas ir saplacinātas. Pirmās ieelpas brīdī plaušām ir vislielākā slodze, jo vēl bez surfaktanta palīdzības plaušas ir jāizpleš. Pēc pirmās ieelpas tās vairs nekad nav pilnīgi saplacinātā stāvoklī. Pēc pirmās ieelpas būtiski palielinās tās virsmas izmērs, kas tiek izmantots gāzu apmaiņai. Pirmās ieelpas brīdī aizveras ductus arteriosus un foramen ovale un asins plūsma no plaušām no 4% apmēra palielinās 100% apmērā.
Surfaktanti – virsmas aktīvas vielas, kuras producē alveolu šūnas. Tie samazina virsmas spriegumu, piedod alveolām apaļo formu un neļauj tām saplakt izelpas laikā. Tiem ir pretiekaisuma darbība. Surfaktantiem ir arī aizsargnozīme – tie spēj lizēt mikroorganismus, aplīp ap vielu daļiņām, saveļas kamoliņā un pa elpceļiem tiek izvadīti ārā. Surfaktanti regulē O2 difūzijas ātrumu caur alveolu sienu.
1.4.8 Aizsargrefleksi, saistīti ar augšējiem elpošanas ceļiem
Elpceļu receptoru kairinājums rada elpošanas aizsargrefleksus – šķaudīšanu un klepošanu.
Šķaudīšanas refleksu izraisa vielas, kas kairina deguna dobuma gļotādu. Izelpa notiek galvenokārt caur degunu.
…
