1. Teratoloģija: jēdziens, vēsture un pētījumu aktualitāte.
Teratoloģija ir zinātne (mācība) par nepareizu jeb aplamu cilvēka un dzīvnieka ķermeņu attīstības anomālijām. No latīņu valodas vārda terata (iedzimtas kroplības), Etjēns Džefrijs de Seinthilarijs izveidoja jēdzienu teratoloģija.
Vissenākās teratoloģijas liecības ir Austrālijas aborigēnu zīmējumi uz smilšakmens alu sienām, kas ataino kopā saaugušus dvīņus. Nākamās datētās liecības ir apmēram 5000 gadus p.m.ē., kad Senajā Ēģiptē aprakstītas hondrodisplāzijas. Tad seko laika posms apmēram 2000 gadus p.m.ē., kad tiek izveidota pirmā attīstības anomāliju klasifikācija, kurā minētas 62 iedzimtās kaites.
Mūsu ērā, īpaši XVI gs., teoloģiskie uzskati un māņticība nomāca antīkās medicīnas atziņas. Kā cēloņus kroplībām minēja dievišķo (supranaturālo) un sātanisko (infarnaturālo) ietekmi. Dabas zinātņu straujā attīstība XVII gs. nobīdīja sāņus šo spekulatīvo viedokli un akcentēja neparastās parādības pētniecības eksperimentālo aspektu. Tādējādi par vienu no teratoloģijas pamattraktātiem uzskatāma 1616. gadā Licetus sarakstītā grāmata ‘’De monstris causis, natura et differentiis’’ . veidojās objektīvi secinājumi, teratoloģija tika demistificēta, un vecie uzskati mainījās. Līdz XIX gs. beigām visas tolaik zināmās anomālijas tika sistematizētas.
Kopš brīža, kad austrāliešu ārsts Gregs 1941. gadā konstatēja, ka grūtniecības agrīnajās stadijās mātes inficēšanās ar masaliņām var radīt smagus traucējumus bērna attīstībai, valda uzskats, ka vides ietekme ir svarīgs cēloniskais faktors. Teratoloģiskos pētījumus veicināja tādi traģiski notikumi kā atombumbas nomešana uz Hirosimu un Nagasaki Japānā, talidomīda (Contergan) katastrofa (plaši pielietotais Contergan miega un nomierinošais līdzeklis izraisīja gk. traucējumus ekstremitāšu attīstībā) , kā arī dioksīna postošā ietekme Ziemeļitālijā.
Pateicoties tehnikai, kuru 1965. gadā ieviesa hromosomu attēla iegūšanai un to precīzai identifikācijai, teratoloģisko pētījumu ietvaros radās iespēja identificēt ģenētiski izraisīto slimību ainu.
2. Attīstības anomāliju izraisītājfaktori, to vispārējā klasifikācija.
Iedzimtie faktori:
Mutācijas
Kaitīgos faktorus, kas izraisa mutācijas, dēvē par mutagēniem. Tie iedarbojas uz augļa dzimumšūnu ģenētisko materiālu un izraisa attīstības traucējumus nākamajās paaudzēs. Kā piemēru var minēt enerģētisko starojumu (Rtg stari, γ starojums, UVS) un daudzas ķīmiskas vielas.
Īpašas problēmas rada ikdienā plaši pielietotie savienojumi ar vāju mutagēnu iedarbību, piem., pārtikas piedevu un pesticīdu atlieku veidā, arī medikamenti ar mutagēno blakus iedarbību (piem., dažādas antibiotikas). Ir zināms, ka visas grūtnieces lietotās antiobiotikas sasniedz augli, sastādot tā asinīs 20-25% no konc., kas ir sievietes asinīs.…
