Visprimitīvākā galvas smadzeņu daļa, kas ir kopīgas visām dzīvnieku sugām ar daudzmaz attīstītu CNS, ir smadzeņu stumbrs, kurša abas minētās smadzeņu daļas saista savstarpēji un arī ar muguras smadzenēm. Smadzeņu stumbra centrālajā daļā atrodas nervu šķiedru un nervu šūnu grupu tīklveida sakopojums jeb retikulārā formācija, kā arī vairāki nervu centri, kas regulē dzīvībai svarīgas funkcijas: elpošanas, asinsrites, gremošanas un citas. Domāšanas procesi šajā smadzeņu daļā nenotiek, tā vienkārši rūpējas par to, lai ķermenis darbotos, kā nākas, un ar savām fiziskajām atbildes reakcijām nodrošinātu izdzīvošanu. Tieši primitīvajā smadzeņu daļā tad arī sāka veidoties jušanas centri.
Miljoniem gadu ilgās evolūcijas gaitā cilvēkam attīstījās divas smadzeņu puslodes jeb tā dēvētās gala smadzenes, kuru perifēriju veido pelēkā viela – smadzeņu garoza. Garoza ir augstākās analīzes un sintēzes orgāns.
Mūsu emocionālās dzīves pirmsākumi meklējami ožas sajūtā jeb, precīzāk izsakoties, ožas nervā, kas ir tipisks jušanas nervs. Ikvienai dzīvai būtnei, vai nu tā būtu ēdama, vai neēdama, seksa partneris, plēsoņa vai laupījums, ir sava atšķirīga DNS „signatūra”, kas līdz ar vēju izplatās gaisā.
Kad uz vēstures skatuves uznāca pirmie zīdītāji, tiem radās jauni galvas smadzeņu garozas un zemgarozas veidojumi. Šie veidojumi lielo pusložu pamatnē pēc formas nedaudz līdzinās maisam ar tādu kā robu, kurā iekļaujas smadzeņu stumbrs. Tā kā šīs nervu struktūras sagrupētas apļveidā, tās ieguva limbiskās sistēmas nosaukumu (lal. limbus = gredzens). Limbiskā sistēma paplašināja līdzšinējo emocionālo stāvokļu loku. Kad mēs atrodamies iekāres vai dusmu, kvēlas mīlestības vai dziļa riebuma varā, tas nozīmē, ka pār mums valda limbiskā sistēma.
Tālāk attīstoties, limbiskā sistēma pilnveidoja divas būtiskas spējas: spēju apgūt jaunas iemaņas un atcerēties iepriekš apgūtās. Šīs spējas darīja dzīvniekus daudz veiklākus un attapīgākus un ļāva pielāgoties apkārtējās vides mainīgajām prasībām.
Apmēram pirms simts miljoniem gadu sākās strauja, lēcienveidīga zīdītāju galvas smadzeņu attīstība. Plānajā garozā, kurā bija tikai divas nervu šūnu slāņi, kas nodarbojās ar uztverto impulsu analīzi un koordinēja kustības, uzauga vēl vairāk šo šūnu slāņi, veidojot garozas filoģenētiski jaunāko daļu. Atšķirībā no garozas senākās daļas jaunākā pavēra plašas intelektuālās attīstības iespējas.
Garozas jaunākajā daļā norisinās domāšana: tajā izvietoti nervu centri, kas apkopo un analizē maņu orgānu uztverto informāciju. Garozas jaunākajā daļā notiek arī emociju un domāšanas sintēze – jeb, citiem vārdiem, mēs kļūstam spējīgi izjust emocijas arī dažādu abstraktu ideju, mākslas tēlu un simbolu sakarā.
Šis jaunais galvas smadzeņu „piedēklis” piešķīra mūsu jūtu dzīvei jaunas, daudz smalkākas nianses. Ņemsim, piemēram, mīlestību. Tādi emocionālie stāvokļi kā patika un dzimumtieksme – jūtas, kas veido dzimummīlestības pamatu, - rodas limbiskajā sistēmā. Taču garozas jaunākā daļa saistībā ar limbisko sistēmu radīja mātes un bērna ciešo emocionālo saikni, kas modina gan vēlmi dibināt ģimeni, gan arī vēlmi ilgstoši nodoties bērna audzināšanai, bez kuras nebūtu iespējama cilvēces tālākvirzība.
Augstākie nervu centri nebūt nepārvalda itin visu mūsu jūtu dzīvi; varētu teikt, ka svarīgās sirdslietas – un jo sevišķi emocionālās spriedzes brīžos – tie pakļaujas limbiskajai sistēmai. Tā kā limbiskās sistēmas perifērijā atrodas daudzi nervu centri, tad izšķirošā loma augstākās nervu sistēmas darbībā ir emocionālajam prātam. Jušanas centri, no kuriem savulaik izveidojās filoģenētiski jaunākā garozas daļa, ar neskaitāmiem nervu traktiem jeb ceļiem savstarpēji saista visus garozas perifērijas rajonus. Un tas ļauj jušanas centriem ietekmēt pārējo smadzeņu daļu funkcionalitāti – arī to, kurās noris domāšana.
Dusmu izvirdumu pamatā ir nervu patvaļa. Kāds nervu centrs limbiskajā sistēmā pēkšņi saceļ trauksmi, saucot palīgos visas pārējās galvas smadzeņu daļas. Tas notiek zibenīgi, iekams vēl garozas jaunākā daļa jeb tā daļa, kurā notiek domāšana, paguvusi pilnībā aptvert notiekošo, kur nu vēl izlemt, kāda rīcība būtu vispiemērotākā. Raksturīga nervu patvaļas iezīme ir tā, ka, tiklīdz īslaicīgais „prāta aptumsums” pārgājis, cilvēks pats nesaprot, kas viņam lēcies.
Atcerieties vien pēdējo reizi, kad jūs zaudējāt savaldību un „uzsprāgāt”, izgāžot dusmas uz savu laulāto draugu vai bērnu, vai varbūt uz pretī braucošās mašīnas šoferi – tā, ka vēlāk, to visu pārdomājot, nevarējāt vien nobrīnīties, kas jums bija jau mudina mūs uz rīcību, kamēr garozas jaunākā daļa, kurā noris domāšana, vēl tikai grasās pieņemt lēmumu. Šie smadzenīšu mandeles darbības principi un mandeles mijiedarbība ar garozas jaunāko daļu tad arī ir emocionālās inteliģences pamatā.
Smadzenīšu mandele ieņem nozīmīgu vietu mūsu gara dzīvē; tā ir kaut kas līdzīgs sargam, kas pārbauda visus maņu orgānu uztvertos iespaidus un izvērtē tos tikai no viena, paša primitīvākā viedokļa, proti: „Vai tas ir kas tāds, ko es neciešu? Tāds, kas dara sāpes? Kas tāds, no kā es baidos?” Ja atbilde šādu vai tādu apstākļu sakritības dēļ ir „jā”, - mandele reaģē zibenīgi, izsūtot trauksmes signālu visām galvas smadzeņu daļām.
Nojauzdama, teiksim, tuvojošos baiļu lēkmi, mandele brīdina visas svarīgākās galvas smadzeņu daļas: izraisa pastiprinātu hormonu sekrēciju, mobilizē kustību centru, aktivizē sidrs un asinsvadu sistēmas, muskuļu un zarnu trakta darbību. Daži mandeles raidītie impulsi liek izdalīties norepinefrīna hormona papilddevām, kas veicina svarīgāko galvas smadzeņu daļu reaktivitāti, arī to, kuras saasina maņu orgānu jutīgumu, faktiski liekot smadzenēm sākt drudžaini darboties. Citi impulsi liek smadzeņu stumbram, kas atbild par motoriskajām reakcijām, savilkt sejas muskuļus baiļpilnā grimasē, ķermenim sastingt uz vietas, sirdij pukstēt straujāk, asinsspiedienam paaugstināties, bet elpošanai – palēnināties. Vēl citi signāli pievērš mūsu uzmanību baiļu cēlonim un liek muskuļiem sagatavoties atbilstīgai reakcijai. Vienlaikus garozā izvietotie atmiņas centri cenšas uziet jebkuru reiz pārdzīvotu kļūmīgu situāciju, kas būtu kaut vai attāli līdzīga pašreizējai, un atrast iespējas analoģiskai rīcībai, uz brīdi atbīdot malā jebkuras citas domas. Un tā ir tikai daļa no rūpīgi saskaņotajām izmaiņām galvas smadzeņu darbībā, kas notiek mandeles virsvadībā. Mandeles plašais nervu šķiedru tīkls ļauj tai emocionālas spriedzes gadījumā piesaistīt vairākas citas galvas smadzeņu daļas, arī smadzeņu jaunāko daļu, kur noris domāšana, un vadīt to darbību.
Ledū pētījumā ir atklājies, ka viena daļa impulsu no maņu orgāniem (acīm un ausīm) vispirms nonāk redzes paugurā, kas atrodas starpsmadzenēs, bet no turienes caur sinapsi – divu neironu saskares vietu – nokļūst smadzenīšu mandelē, savukārt otra daļa impulsu no redzes paugura nonāk garozas jaunākajā daļā, kur noris domāšana. Tāds nervu ceļu sazarojums ļauj mandelei sākt reaģēt, iekams garozas jaunākā daļa, kas saņemto informāciju izvada caur vairākiem nervu lokiem, ir paguvusi tikt galā ar savu uzdevumu un beidzot izvēlējusies attiecīgajai situācijai piemērotāko risinājumu.
Tās emocijas, kuru ceļš ved tieši uz mandeli, pieder pie visprimitīvākajām un reizē visspēcīgākajām; šī nervu ceļu shēma liela mērā izskaidro, kāpēc emocijas nereti gūst virsroku pār saprātu. Mandele var pamudināt mūs uz rīcību, kamēr nedaudz gausākā – toties labāk informētā – garozas jaunākā daļa vēl tikai izvērš savu krietni rafinētāko rīcības plānu. Smadzenīšu mandele var uzkrāt arī tādu emocionālo pieredzi un reakcijas, kuras mēs īstenojam, paši īsti neapjauzdami, kāpēc tā darām, bet izskaidrojums ir meklējams īsāko nervu šķiedru saišķī, kas no redzes paugura ved tieši uz mandeli, pilnībā apejot garozas jaunāko daļu. Šķiet, ka tieši šis īsākais nervu ceļš ir ļāvis mandelei kļūt par krātuvi emocionālajiem iespaidiem un pieredzei, kuru mēs nekad neesam pilnībā apzinājušies.
Džozefa Ledū un citu neirologu pētījumi acīmredzot liecina, ka jūraszirgs jeb izliekums galvas smadzeņu laterālā ventrikula apakšējā ragā, kurš ilgus gadus ticis uzskatīts par limbiskās sistēmas galveno struktūru, patiesībā vairāk nodarbojas ar uztverto priekšstatu fiksēšanu un atšifrēšanu, nevis ar emocionālajām reakcijām. Jūraszirga galvenais uzdevums ir konteksta iegaumēšana, kam ir būtiska loma emociju jēgas izpratnē; tieši jūraszirgs ir tas, kurš ievēro būtisko atšķirību, teiksim, starp lāci zoodārzā un lāci, kurš iemaldījies jūsu mājās pagalmā. Jūraszirgs iegaumē tikai kailus faktus, bet smadzenīšu mandele saglabā atmiņā ar tiem saistītās emocijas. Ja mēs divjoslu automaģistrālē mēģinām apdzīt kādu mašīnu un par naga tiesu platumu izvairāmies no sadursmes, jūraszirgs palīdz mums atcerēties šā atgadījuma specifiskās detaļas, piemēram, kurā ceļa posmā tas notika, ar ko mēs bijām kopā, kā izskatījās tā otra mašīna un tamlīdzīgi. Turpretī mandele kopš tā laika liks mums izjust nemieru ik reizes, kad mēģināsim apdzīt citas mašīnas.
…
