Filozofija – vissenākā zinātne, tomēr tā pašā laikā viņa uz visiem laikiem jauna, tāpēc ka tās zināšanas un idejas nekad nenoveco.
Par tēmu savējā darbā es izvēlējos „Empīrisms un racionālisms. Indukcija un dedukcija”, jo, manuprāt, šī tēma ir aktuāla arī mūsdienās. Daudzi cilvēki nezin kā labāk strādāt, - dibinājoties uz pieredzes vai uz zināšanām; secināt pamatojoties no privāta pie kopīga vai gan pretēji no kopīga pie privāta. Tieši šo tēmu es gribētu aplūkot savējā darbā.
Empīrisms (no sēņu gr. val. „emperia” – pieredze) atzīst juteklisku pieredzi par galveno zināšanas avotu un skaita, ka visa pārējā zināšana atbalstās uz juteklisku izzināšanu.
Empīrisms neatzīst neko kopīgu, neko, kas nebūtu apstiprināts ar juteklisku pieredzi, t.i. svarīgākā loma atzīstas aiz pieredzes, bet pēc tam jau prāts. Zinātnes uzdevums noslēdzas tajā, lai denuncētu patiesību līdz cilvēkam nesagrozītajā ainā.
Frensis Bekons (1561-1626.g.g.) skaitīja par laimes panākuma cilvēciskas dzīves mērķi ar īstas kultūras un humanitātes palīdzību. Tam ir nepieciešams dabas un viņas savaldzināšanas likumu atklājums.
Ar izziņas objektu, pēc Bekona domām, uzstājas daba. Izziņas uzdevums - likumu pētījums, bet izziņas mērķis ir cilvēka kundzības uzstādīšana pār dabu. Īsta zināšana - tā ir cēloņu zināšana. Izziņas pamats ir pieredze. …