Mākslas studiju procesu varam sadalīt divās daļās: viena - teorijas apguve; otra - prakses apguve. Ja es gribu apgūt medicīnas mākslu, man vispirms jāzina fakti par cilvēka ķermeni un dažādām slimībām. Kad esmu apguvis visas šīs teorētiskās zināšanas, es vēl nekādā ziņā neesmu kompetents medicīnas mākslā. Es kļūšu par šīs mākslas meistaru vienīgi pēc kārtīgas prakses, kad galu galā manu teorētisko zināšanu un prakses rezultāti savienosies vienā veselā - intuīcijā, kas ir jebkuras mākslas meistarības būtība.
Taču bez teorijas un prakses pastāv vēl trešais faktors, kas nepieciešams, lai kļūtu par meistaru jebkurā mākslā, - šīs mākslas apguvei jāpiešķir maksimāla nozīme; pasaulē nedrīkst būt nekā svarīgāka par šo mākslu. Tas attiecas uz mūziku, medicīnu, namdara amatu - un mīlestību. Un varbūt šeit rodama atbilde uz jautājumu, kāpēc cilvēki mūsu kultūrā tik reti cenšas šo mākslu apgūt, par spīti acīm redzamajām neveiksmēm. Neskatoties uz dziļajām mīlas alkām, gandrīz viss pārējais tiek uzskatīts par daudz svarīgāku nekā mīlestība: veiksme, prestižs, vara, nauda, - gandrīz visa mūsu enerģija tiek izlietota, lai iemācītos sasniegt minētos mērķus, bet gandrīz nemaz enerģijas neatliek, lai apgūtu mīlestības mākslu.
…