Ernesta Hemingveja stāsta "Sirmgalvis un jūra" analīze

Stāsta galvenā doma un tās raksturojums.
Stāsta galvenā doma, manuprāt, ir tā, ka, ja cilvēks cenšas kaut ko ļoti sasniegt, to var sasniegt tikai ar lielu darbu un apņēmību, bet nav labi nogalināt, bet, ja gribi izdzīvot tas ir vajadzīgs, pierādot, ka var arī kaut ko izdarīt.’’

Cilvēka un dabas attīstības raksturojums stāstā.
Manuprāt, šajā stāstā parādīta cilvēka nežēlība pret dabu, lai varētu izdzīvot. Cik daba ir skarba, un ko labu tā dod cilvēkam. Lai iegūtu kaut ko, par to ir jācīnās. Bet kādam ir jācieš, ja vēlas ko labu sev. Parasti dzīvē cieš daudzi, stāstā tāpat. Cilvēks pašai dabai ir vajadzīgs, ja neķertu zivis, tās būtu tik daudz, ka tās vairs nespētu dzīvot ūdenī, nespētu neko. Okeānu, upju, jūru ūdeņi būti pilni.
Cildenais stāsta tēlu un varoņu rīcībā un attiecībās.
„Paliec pie manis, cik ilgi vien tev patīk, - viņš teica putnam. – Man žēl, ka es nevaru pacelt buru un aizvizināt tevi līdz krastam. Vējš tam būtu kā radīts. Bet man te ir draugs, no kā es nevaru šķirties.’’
Šajā citātā ir parādīts, ka Santjago ir cildens cilvēks, viņš, ja varētu rūpētos par mazo putniņu aizvedot līdz krastam.
…