Ernsta Kasīrera grāmata "Apcerējums par cilvēku" ir viņa filozofiskās nostādnes vispazīstamākais un vispārīgākais darbs. Viņa darbs ir iecerēts kā ievads viņa uzskatu attēlojumam kultūras filozofijā. Šis darbs pilda tādu kā esejas lomu, vai arī kā Kasīrera kultūras filozofisko nostādņu vispārīgais raksturojums.
Par savas grāmatas centrālo jautājumu, ko Kasīrers uzskata arī par kultūrfilozofijas centrālo jautājumu, uzstāda cilvēka un kultūras savstarpējās attiecības jeb šo divu filozofisko kategoriju saites, kā arī šo saišu attīstības jeb evolūcijas posmus.
Iesākot savu eseju ar nodaļu "Cilvēka pašizziņas krīze", Kasīrers pievēršas tieši tai mūsdienu izpratnei par cilvēku un tā pašizziņu, kuru iesāka jau XVII gadsimtā Bēkons ar savu indukcijas metodi dabas izzināšanā un Dekartu, kas izmantojis pretēju metodi jeb dedukcijas metodi, lai nonāktu līdz ergo sum pieteikšanai, kas mūsdienu fenomenoloģijā ir neaizstājams atskaites punkts, šo virzienu XX gadsimta sākumā iesāka E. Huserls. Jautājumā par cilvēka izziņas iespējamību, Kasīrers pievēršas tieši šai mūsdienu izpratnei, kas veido it kā sava veida pamatu viņa tālākajiem cilvēka un kultūras savstarpējo attiecību un saistību skaidrojumiem.
Kasīrers atmet filozofijas radikālo virzienu draudus, kurus labi raksturoja Rortijs:
1)sholastikas draudi, kas veidojas mūsdienu analītiskajā filozofijā, kas vēlas filozofiju nošķirt no daudzām instancēm, pasludinot filozofiju par īpašu pētīšanas lauku. Šīs instances, kuras ir jāatdala, ir saistītas ne tikai ar kultūras humanitāro lauku, bet ,neapšaubāmi, arī tās, kas ir saistītas ar kultūras tehnokrātisko pusi un dabaszinātnēm;
2)šovinisma draudi, kas galvenokārt tiek radīti tur, kur daudzus gadus tika realizēta brīvās domas "apspiešana" atklātā ceļā. Laika gaitā vienmēr uzrodas tādi cilvēki, kas grib parādīt un pierādīt, ka tieši viņu nācija vai valsts, vai arī kāda cita veida cilvēku klase ir tik īpaša, ka tiem vajag savu īpatnējo pieeju, īpašo filozofisko pieeju, kas krasi atšķiras no jebkuras citas;
3)"avangardiskais virziens". Pie šāda veida filozofiem, Rortijs pieskaita arī tik slavenu vācu filozofu kā M.Heidegeru. Šis virziens pārstāv radikālus jauninājumus filozofijā. Šis virziens ir sava veida atteikšanās no iepriekšējā, kas cilvēces kultūrā nemaz nav iespējams.
Tātad Kasīrers izbēg visus šos Rortija formulētos filozofijas radikālo virzienu draudus un piesaka cilvēku kā būtni, kas sevi nepārtraukti meklē. Šeit noteikti ir jāpiebilst, ka cilvēks kā būtne nav nemaz nošķirts vai vientuļš radījums. Evolūcijas teorijā nav atsevišķu sugu, ir tikai nepārtraukta dzīvība. Šo secinājumu Kasīrers izsaka tikai tad, kad iziet cauri cilvēka domas attīstības vēsturei, sākot no grieķu agrīnas filozofijas, līdz pat Darvina teorijai. Kā arī daudzi citi, Kasīrers uzskata, ka jau Sokrats aizsāka antropoloģiskos jautājumus, kas izpēta cilvēka īpašības un tikumus, ka tieši Sokrats pieteicis cilvēku, kā sevis meklējošu būtni. Bet šeit trūkst tikai cilvēka definīcijas noteikšanas, kas, Kasīreram šķiet, ir svarīga, un kuru viņš centās sameklēt visas cilvēka domas vēsturiskās attīstības izpētē. …
