Saprašana ir viens no cilvēka dzīves veiksmes pamatiem. Filozofijā nepastāv vienota saprašanas definīcija, to mēdz raksturot kā apjēgšanu. Saprašanas procesa rezultāts ir izpratne. Saprašana saistīta ar nozīmju sfēru, jēgu, kultūras un cilvēku pasauli. Hermeneitika nav jaunums, kaut īpaši populāra tā kļuva tikai pēdējā laikā. Tās vēsturiskās saknes rodamas antīkajā kultūrā. Šis grieķu cilmes vārds nozīmē senu tekstu, (rokrakstu), literāru un mākslas darbu, vēsturisku pieminekļu tulkošanas, izskaidrošanas mākslu [hermēneutikē no hermēneiu – tulkojums, izskaidrojums]. Latīņu valodā “hermeneitika” atbilsts tulkojumam “interpretācija”, tekstu izskaidrošana, jēgas atklāšana. Teoloģijā hermeneitiskā pieeja – eksegēze – nozīmē Svēto Rakstu interpretācijas mācību. Iespējams, ka termins cēlies no sengrieķu mitoloģijas dieva Hermeja vārda. Viņš bija dievu ziņnesis, ganāmpulku un ceļu sargātājs, tirdzniecības dievs, viņa uzdevumos ietilpa arī “pārtulkot” dievu vēlējumus mirstīgo cilvēku valodā. Hermejam piedēvē valodas un rakstības izgudrošanu. Hermeneitikas mācība ir saistīta ar prasmi iztulkot, izskaidrot, izprast, orientēt un interpretēt. Teologi, literāti un vēsturnieki hermeneitiku pazina jau ļoti sen. Sākumā hermeneitikai ir filoloģiski literāra ievirze, tās pirmsākumi meklējami Aleksandrijas filoloģiskajā skolā. Hermeneitikas problēmām lielu uzmanību pievērsa teoloģijā, jo Svēto Rakstu, galvenokārt Bībeles, interpretācijā cilvēka domas pastāvība ir sarežģīts jautājums, jo, kur ir personība ar savu viedokli, tur rodas nesaskaņas ar valdošajām nostādnēm, nepaklausība, ķecerība, tādēļ dievvārdu tulkošana un interpretācija no Baznīcas puses tika stingri uzraudzīta un kanonizēta. Viduslaikos tika uzsvērta autoritātes un neapšaubāmas patiesības pastāvēšana, tāpēc jebkurš atšķirīgs viedoklis tika apzīmēts par ķecerību. Mūsu ēras 4.gs. Svētā Augustīna uzrakstītā traktātā par hermeneitiku viena no izvēlētajām tēmām bija individualitātes un paša cilvēka piepūles loma saprašanā.
16.gadsimta vidū notiek “sprādziens” gan Eiropas kultūrā, reliģijā, gan hermeneitikas teorijā. Radās liela vajadzība pēc jaunas hermeneitikas, tādēļ Mārtiņš Luters raksta darbu par jaunu Svēto Rakstu izpratni. Līdz ar protestantisma izplatīšanos Eiropā, hermeneitika pamazām atdalās no teoloģijas un kļūst par laicīgu nodarbošanos – laicīgo tekstu interpretēšanu jeb vārda mākslu. Kultūrā rodas individualizācijas process, kad cilvēks vēlas daudz vairāk domāt un spriest pats nevis akli sekot tradīcijām. Samazinās baznīcas loma cilvēka un Dieva attiecībās. Protestantisms pieļauj lūgšanu mājās, Svēto Rakstu lasīšanu nacionālās valodās. Individuāla tuvošanās Dievam mazina kopīgā rituāla nozīmi. Kultūras ietvaros saasinās pretrunas starp individualitāti – autonomu, savā domāšanā un ticībā patstāvīgu cilvēku, un nepieciešamību saglabāt kopīgo, noturēt spēkā vienotu saprašanās lauku. Kad cilvēkam tika dotas tiesības spriest pašam, radās jautājums, kas agrāk nebija aktuāls – kā saskaņot daudzos pretrunīgos viedokļus, kā atrast kopīgu saprašanos? Vai tad, ja cilvēks par visu spriedīs pats un citos neklausīsies, ir iespējama stabila garīga kopdzīve?
17.gadsimtā paralēli vēsturiskuma idejas attīstībai, filozofijā radās vēsturiskā hermeneitika, kas apraksta vēstures pieminekļu, pagātnes liecību interpretēšanas metodes. 18.-19.gadsimtā hermeneitika aizvien vairāk iesaistās mākslas, zinātnes, literatūras klasisko tekstu izvērtēšanā. Hermeneitiku kā saprašanas mākslu aktualizē pārvērtēšana, sarežģītā situācija kultūrā un reliģijā.
…
