Ētika kā praktiska filosofijas nozare, tās normas un izpausmes saziņā

Ētikas (gr. val. tikums, raksturs, paradums, paraža) jēdzienu galvenokārt lieto, lai apzīmētu filozofisku mācību par morāli un tikumību. Ētika ietver zināšanas un refleksiju par morāli un tikumību, bet, tā, kā tās abas ir dzīves kultūras sastāvdaļas, tad reizēm ētiku sauc arī par dzīves mācību.
Mūsdienās ētikas jēdziens ir krietni plašāks par skaidrojumu- normatīvā dzīves mācība. Tās priekšmets, protams, joprojām ir morāle un tikumība, taču ne tikai vērtīborientācijas aspektā vien. Tā orientēta uz morāles būtību, funkciju, izcelšanās, struktūras izpēti. Tās uzmanību saista arī tikumu vēsture un tikumības reālais stāvoklis sabiedrībā, kā arī tā nosacītājfaktori (morāles socioloģija). Mūsdienu ētika pētī arī morāles psiholoģiju, analizē morālos spriedumus un valodu, izstrādā profesionālās ētikas (ārsta, skolotāja, jurista, žurnālista utt.) normas.1
Stils (latīņu valodā stilus- irbulis rakstīšanai) nozīmē uzreiz pamanāmu savdabību- rokraksts, domāšana, pēc kuras var noteikt vienas parādības atšķirību no otras, kaut ko, kas atkārtojas (kustībās, ģērbšanās, valodā, runā utt.).2
Katram cilvēkam piemīt savs individuālais stils, kas ietekmē dažādu cilvēku rīcības rezultātus pat tad, ja tā noris vienādās situācijās. Būtībā stili ir cilvēku analīze.
Pastāv šādi ētiskie stili:
Likumības (normatīvais);
Lojālais (uzticēšanās);
Lielākā labuma (utilitārais pragmātiskais);
Pašcieņas (aristokrātiskais lepnums);
Piesardzīgais (konservatīvas);
Iejūtīgais (empātiskais);
Intuitīvais (sievišķīgais);
Vitālais (darvinisma).…