Filosofija

Imanuels Kants (1724-1804) ir viens no nozīmīgākajiem Eiropas filosofiem un viņu uzskata arī par pēdējo lielo Apgaismības filosofu. Viņa darbs būtiski ietekmēja romantisma un ideālisma filosofijas skolas XIX gadsimtā, un tajā sakņojas arī Hēgeļa filosofiskie uzskati. Kants turpināja Jaunlaiku filosofijā aizsākto – pētīja prātu. Viņa ētisko atziņu veidošanos dziļi ietekmējusi arī stoiķu mācība par pienākumu. Kanta ievērojamākie darbi: „Tīrā prāta kritika”, „Prakstiskā prāta kritika”, „Spriestspējas kritika”.
A priori, a posteriori (lat. No agrākā, no vēlākā). „Jēdzienu pāris izziņas teorijā, ko ieviesa sholastiķi, atsaucoties uz Aristoteļa nošķīrumu (hysteron un proteron). Aprioras atziņas ir no cilvēka pieredzes neatkarīgas, tikai no prāta gūtas atziņas.”1 Spriežot pēc Kanta, metafizika nodarbojas ar „sintētiskiem spriedumiem a priori”, izņemot gadījumus, kad „metafizika runā par atsevišķo zinātņu pamatlikumiem vai noteiktiem izziņas nosacījumiem vai vadmotīviem, piemēram, par bezgalības „ideju”, un vienlaikus neapgalvo nekādas izzināmas bezgalības pastāvēšanu, - vienīgi tad ir iespējama metafizika kā zinātne.…