III grāmatā tiek aprakstīta Filosofijas saruna ar Boēciju.
Viņa apgalvo, ka visu mirstīgo rūpes vērstas vienīgi uz svētlaimi. Svētlaime ir visu labumu sakopojums. Kad tā ir iegūta, tā neļauj vēlēties neko vairāk. Dziņa pēc svētlaimes katrā cilvēkā ir jau kopš dzimšanas, taču nepareizs priekšstats pa to var novest neceļos. Katram šī svētlaime ir savādāka. Vienam tā var būt bagātība, otram slava, trešajam – vara. Taču lielākajai daļai svētlaime ir prieks.
Daži cilvēki neatšķir svētlaimes mērķi no uz svētlaimi virzošajiem spēkiem. Cilvēki tiecas pēc bagātības, augstiem amatiem, varas un baudas, jo ar to palīdzību cer iegūt prieku, cieņu, ietekmi, pārticību un slavu.
Svētlaime ir augstākais labums, un augstākais labums ir tas, ko cilvēks alkst par visu visvairāk. Pie augstākajiem labumiem viegli ierindojami miesiskie labumi – spēks, veselība un garš augums. Tie visi var palīdzēt sasniegt svētlaimi. „[..] svētlaime ir stāvoklis, kas nav pakļauts nedz bažām, nedz skumjām, nedz smagām sērām.…