Finanses ir mācība par naudas resursu izvietošanu laikā. Pastāv divas iezīmes, kas raksturo un atšķir finansu lēmumus no citiem resursu izvietošanas lēmumiem, proti, finansu lēmumu izmaksas un ienākumi ir : izstiepti laikā; to atdeves izdevīgums nav precīzi prognozējams, tas nozīmē, ka pat lēmuma pieņēmējs nezina patieso gala rezultātu. Savukārt, lai spētu realizēt pieņemtos lēmumus, iedzīvotāji izmanto finansu sistēmu, kas ir tirgu un citu institūciju kopums, kuros tiek slēgti savstarpēji finansu darījumi un kuros tiek pārdoti finansu aktīvi un riski. Finansu sistēmas galvenās funkcijas ir: 1) nodrošināt finansu resursu plūsmu laikā starp nozarēm un valstīm; 2) nodrošināt ar iespēju pārvaldīt riskus; 3) nodrošināt veidu kā pārskaitīt resursus, lai veicinātu tirdzniecību; 4) nodrošināt ar mehānismu, kas ļauj apvienot līdzekļus un pārvaldīt īpašumtiesības uzņēmumos; 5) nodrošināt tirgus dalībniekus ar informāciju, kas ļauj pieņemt decentralizētus lēmumus dažādās ekonomikas nozarēs; 6) nodrošināt risinājumu, lai tiktu galā ar iniciatīvas problēmu, kad viena darījuma iesaistītā puse ir labāk informēta par otro, vai arī gadījumā, kad viena puse pilnvaro otru slēgt darījumus savā vārdā. Jo valsts ir vairāk attīstīta, jo lielāku lomu tajā ieņem finansu sistēma.
Uzņēmuma vadītāju jeb menedžmenta galvenais uzdevums ir maksimizēt peļņu. Taču pastāv divas būtiskas nenoteiktības sakarā ar peļņas maksimizēšanu un tās būtu: 1) ja produkcijas ražošanas process paredz vairākus periodus, tad rodas jautājums, kura perioda daļa tieši tiek maksimizēta; 2) ja nākotnes izdevumi un/vai ienākumi ir nezināmi, kāda tad ir peļņas maksimizēšanas būtība, ja tai par pamatu tiek ņemts varbūtības princips. Ļoti svarīga ir tirgus disciplīna, jo ja tādas nav vai tā ir nepilnīga, pastāv iespēja, ka šis tirgus vai uzņēmums var tikt pārņemts.
…
