F.Nīče "Tā runāja Zaratustra"

Medus upuris.
Pasaule tiek salīdzināta ar bagātu bezdibeņu jūru, no kuras tiek pievilināti cilvēki (cilvēk zivis) , kas sekotu līdzi Zaratrustam augstajā kalnā. ”Tālup, tālup ,mana acs! ai, cik daudz ap mani jūru, cik daudz blāzmojošu cilvēknākotņu!”

Palīgā sauciens.
Līdzcietība – pēdējais grēks. Palīgā sauciens no kāda augstākā cilvēka. Tādēļ Zaratrusta dodas savā pēdējā grēkā, jo viņš top līdzcietīgs, un dodas meklēt augstāko cilvēku, uz svētlaimīgajām salām. „Vai patiesi pēdējā laime man būs vēl jāmeklē uz svētlaimīgo salām un tāli starp aizmirstām jūrām!”

Saruna ar karaļiem.
Runa iet par labajiem tikumiem. Karaļiem ir apriebies dzīvot starp meliem, neīstumu un trulumu. Viņiem gribas visu īstu arī patiesību, lai arī kur tā atrastos. „Labie tikumu! Viss ir pie mums neīsts un satrūnējis. Neviens vairs neprot godu dod: no tam taisni visi mēs bēgam. ”

Dēle.
Labāk ir nezināt nekā vai izzināt vienu lietu pilnīgi un līdz galam, nekā no daudz dažādām lietām tvert pa druskai. „Labāk nekādas zināšanas nekā pulka puszināšanu. …