Tātad kristietība noliedz dionīsisko, kur valda māksla, maldi, izpriecas. Nepiekrītu Nīčem, ka kristietība ir riebums pret dzīvi, apnikums dzīvot, tiekšanās pēc nāves, manuprāt, gluži pretēji kristietība mudina dzīvot, dzīvot pilnvērtīgi, aug un palīdzēt citam, mīlēt un būt mīlētam. Nīčes pārlieku lielā apmācība pret kristietību neļauj viņam objektīvi saskatīt morāles un kristietības saskarsmes punktus. Dzīves apzīmēšana kā nemorāla ir pilnīgi absurds, ikkatrai lieta, parādībai, cilvēkam ir sava morāle, tā var būt stiprāka, blāvāka, bet ir, arī dzīvei ir morāle tikai svarīgi kā to izmanto un veido pats indivīds, jā, dioniskajā stāvoklī morāle atkāpjas, bet tas ir uz neilgu laiku, tās ietekme ir ļoti liela, to nevar izslēgt pilnībā.
Savā ziņā piekrītu, ka morāle ir „dzīves nolieguma griba”, pat principi, kurus ievērojot mēs vēlamies panākt kādu konkrētu efektu. Šeit, manuprāt, morāle ir līdzeklis, kas palīdz mums veidot savu personības tēlu citu acīs un mūsu pašu apziņā, to veicina sirdsapziņa, kas bieži neļauj rīkoties ārpus mūsu morāles un vērtību skalas.
Šīs nodaļas beigās man radās vēl lielāks pārsteigums, ka Nīče liek vienādības zīmi starp Antikristu un dionīsisko. Vai tas ir pareizi? Manā uztverē pilnīgi noteikti nē! Šos divus tik dažādi niansētos jēdzienus atdala gadsimti, dionīsiskais radās daudz senāk nekā Antikrists. Dionīsiskais ir ar dievišķo saistīts stāvoklis, tāpēc tas nav racionāli un pamatoti šos abus stāvokļus salīdzināt, kur nu vēl vienādot.
…