Fotografēšana ir dažādu tehnisko sasniegumu rezultāts. Ilgi vēl pirms pirmo fotogrāfiju izgatavošanas, ķīniešu filozofs Mo Ti 5. gs p.m.ē aprakstīja pinhola kameru, Ibn al-Haytham (Alhazen) (965–1040) pētīja obskura kameru un pinhola kameru, Albertus Magnus (1193 – 1280) atklāja sudraba nitrātu, un Georges Fabricius (1516–1571) atklāja sudraba hlorīdu. Daniels Barbaro aprakstīja diafragmu 1568. gadā. Savukārt 1694. gadā Vilhelms Hombergs aprakstīja procesu, kurā gaisma padarīja tumšākas dažas ķimikālijas (fotoķīmiskais efekts). Franču rakstnieks Tiphaigne de la Roche vienā no savām daiļliteratūras grāmatām – Gifantijs – izskaidroja, kas tieši ir saprotams ar vārdu fotografēšana. Līdz ar ķīmiskās fotogrāfijas attīstību 1820. gadā fotografēšana parādījās kā lietojams process. Lielākos panākumus guva Žozefs Nisefors Njepss, kas 19. gs. 20. gados ieguva "heliogrāfiskus" attēlus uz platēm, kuras bija pārklātas ar asfaltu, lavandas eļļu, gvajaksveķiem. Tomēr viņa fotogrāfiju attēlus varēja iegūt tikai pateicoties stundām ilgai eksponēšanai. Strādājot kopā ar Luisu Dagēru, viņi eksperimentēja ar dažādiem sudraba maisījumiem, kas tika balstīti uz Johana Heinriha Šulca 1724. gadā veikto atklājumu, ka sudraba un krīta savienojums, pakļauts gaismas iedarbībai, paliek tumšāks. Njepss mira 1833. gadā, bet Dagērs turpināja darbu, visbeidzot 1837. gadā līdz ar dagerotipijas fotogrāfijas attīstību bija sasniedzis kulminācijas punktu.
Dagērs pašu pirmo fotogrāfiju ar cilvēku uzņēma 1839. gadā, kad fotografēdams Parīzes ielas dagerotipija foto, kāds gājējs bija apstājies, lai nospodrinātu kurpes, un stāvēja pietiekoši ilgi, lai tiktu notverts kadrā neskatoties uz ilgo ekspozīcijas garumu (vairākas minūtes). Galu galā Francija piešķīra Dagēram pensiju par viņa formulu apmaiņā pret viņa solījumu paziņot visai pasaulei par savu atklājumu kā dāvanu Francijai, ko Dagērs arī izdarīja 1839. gadā.
