1. Priekšvārda saturs.
Uzrunā savus lasītājus, kam velta sava gara ražojumu,- „Slavenie dzērāji un jūs ļoti cienījamie Veneras pielūdzēji”. Salīdzina savu darbu ar silēnām(kārbiņas aptiekās ar zālēm vai retām vielām), kurām uzlīmētas jocīgas, smieklīgas bildes, bet iekšā atrodas vērtīgs saturs. Brīdina, ka viss nav jāsaprot burtiski, bet „jāiztulko augstākā nozīme”, ka aiz asprātīgā noformējuma, simboliem paslēpis daudz un pašam lasītājam jāizsūc apslēptā substance, ka darbā apslēptas augstākās doktrīnas un lieli noslēpumi, saistīti ar reliģiju, politisko un ekonomisko dzīvi. Aicina cienīt viņa „sieram līdzīgās smadzenes” un ar līksmi lasīt grāmatu.
2. Rablē satīras objekti:
2.1. Feodālās sabiedrības kārtu aizspriedumi.
Rablē vēršas pret feodālismu politiskā ziņā – pret apspiešanu, tirāniju, nosoda karus, valdnieku tieksmi pēc kundzības pār citām tautām vai varas pār pasauli. Nīst katoļu baznīcas uzkundzēšanos valsts dzīvē, sevišķi klosterus, māņticību, tumsonību. Izzobo pareģus, astroloģiju. Nepatika pret izglītības sistēmu – viduslaiku sholastiku -, ar filozofijas palīdzību cenšas izskaidrot un pierādīt kristīgās ticības dogmatus. Smejas par pāvestu, karaļu un valstsvīru māņticību, jo tie iedomājas, ka katram ir sava zvaigzne. Nosoda vecu sievu pļāpīgumu.
2.2. Kristietības mitoloģija.
Sasaista kristietības mācību, mitoloģiju ar sava darba, sižeta vēsturi. Atsaucas un kristīgajiem mītiem kā skaidrojumu viņa vārdiem un otrādi. Izvērš kristīgo mitoloģiju sev par labu, pielāgo. Skeptiski skatās uz reliģiju, neskatoties uz to, ka pats ir mūks. Vietām parādās „dieva zaimošana”. Rablē savu darbu pielīdzina evaņģēlija tekstam: „Stāsti ir skaisti evaņģēlija teksti franču valodā.”
2.3. Katolicisma institūcijas.
…
