Francijas ekonomika pēckara periodā un tās mūsdienu īpatnības un problēmas

Francija ir teritoriāli lielākā Rietumeiropas valsts, tai pieder arī Korsika (kopš 1768.gada) un vairākas nelielas salas Vidusjūrā, 10 aizjūras teritorijas un departamenti Āfrikā, Okeānijā un Centrālamerikā. Francijas dienvidos atrodas 2 pundurvalstis - Andora un Monako.
Dabas apstākļu daudzveidība ir veicinājusi plašas saimniecības struktūras izveidošanos. Pusi no Francijas teritorijas aizņem ziemeļu un rietumu daļas līdzenumi un zemienes, 1/6 daļu paugurainās augstienes valsts vidusdaļā, bet dienvidaustrumos un dienvidrietumos Francijā iestiepjas Pireneju un Alpu kalni (augstākā virsotne Monblāns 4807 m). Francijā ir bagātīgi derīgo izrakteņu krājumi. Lotringas apgabalā atrodas lielākais Rietumeiropas dzelzsrūdas baseins, vārāmā sāls un kālija sāļu iegulas. Valsts enerģētisko bāzi veido gk. akmeņogles un kalnu upju hidroenerģija, tādēļ Francijā nopietni tiek attīstīta atomenerģētīka un izmantoti alternatīvi enerģijas veidi - vēja enerģija Biskajas līča piekrastē, paisuma un bēguma enerģija Bretaņas pussalā. Francijas apdzīvojums ir diezgan blīvs un nevienmērīgs. Apmēram 1/5 daļa Francijas iedzīvotāju dzīvo Parīzes aglomerācijā, lielas pilsētu aglomerācijas ir izveidojušās ap Lionu, Marseļu un Bordo, Elzasas un Lotringas rūpnieciskajos rajonos.1
Francijas ekonomiskā sistēma ir ļoti līdzīga Vācijas ekonomiskajai sistēmai, šeit arī darbojās sociāli orientētais ekonomikas modelis. …