Francijas ekonomiskā sistēma ir ļoti līdzīga Vācijas ekonomiskajai sistēmai.
Pēckara periodā bija lielie panākumi sociālajā sfērā. Darba alga, pensijas un pabalsti valsts sektora bija lielāki nekā privātajā sektorā. Arī bezdarba pabalsta līmenis bija diezgan augsts. Francijas ekonomiskajai attīstībai ievērojami traucēja1 :
o sociālo garantiju sistēma;
o nozīmīgās atšķirības starp valsts un privāti sektoru;
o kvalificēto strādnieku aizplūšana;
o valsts finansu problēmas.
1990-jos gados Francijas ekonomika pārdzīvoja 2 reformu viļņus. Pirmais pārkārtojumu vilnis bija saistīts ar mēģinājumu ieviest valsts ekonomikā neokonservatīvismu. Var atzīmēt tādu vārdu kā Alens Žipē, kurš kļuva par Francijas premjerministru vienlaicīgi ar prezidenta Žaķa Širaka ievēlēšanu 1995 .gadā.
Otrais vilnis, kurš tiek turpināts arī vēl mūsdienās, bija saistīts ar bijušo premjerministru sociālistu Laionelu Žospēnu, kurš realizēja pasākumus valsts lomas samazināšanai ekonomikā.
A.Žipē centējas atrisināt sekojošas problēmas2 :
o pārvarēt Francijas ekonomikas sociālās sistēmas krīzi, samazināt virkni sociālo garantiju;
o piemēroties Māstrihtas līguma kritērijiem par valstij finansu stāvokli, kuras gatavojas ieviest eiro - budžeta deficīta likvidēšana un valsts parāda likvidēšana;
o veikt nodokļu reformu, kas vēlāk varētu stimulēt; ekonomisko izaugsmi; cīnīties ar bezdarbu, palielinot darbaspēka tirgus elastību;
o veikt plaša mēroga privatizāciju.
Šī reforma izsauca protestus un galu galā apstājās, tāpēc, ka valsts vēl nebija gatava neliberāliem pārkārtojumiem.
L. Žospēna veiktie pārkārtojumi saucas par Francijas “kluso revolūciju”. Pie ekonomiskās dzīves sfērām, kurās pārmaiņu rezultāti bija jūtami, piederēja uzņēmējdarbība, attiecībā uz kuru bija pārskatīta iepriekšējā negatīvā attieksme; darba tirgus - arodbiedrību loma tirgus regulēšanā pakāpeniski samazinājās, parādījās liela darba samaksas elastība; augstās tehnoloģijas - valsts mainīja savas iepriekšējās pozīcijas, atbalstot privātos ieguldījumus zinātnes un tehnikas attīstībā.
…
