Friča Bārdas dzejas analīze

1. Kāds dabas tēls ir dzimtenes simbols?
F. Bārdas dzejā kā dzimtenes simbols tiek izmantots bērzs.
Dzejolī “Bērzi” ir šādas rindas: “Manas dzimtenes svētie bērzi / stāv pulciņos zilgani bāli / un klusi plaukstošām rokām / svētī dīgstošo zāli... ” Tā paša dzejoļa piektajā pantā ir rindas “(..) / un bērzi dzeltainām rokām / viņa sirmo galvu svētī...” Palasot citus dzejoļus, secināju, ka dzeltenā krāsa Bārdas dzejoļos ir pamatā augstākām vērtībām, mūžībai un laika rituma neietekmētai stabilitātei. Piemēram, dzejolī “Nakts mese” ir stādīts priekšā mirušais vectēvs, kurš ar “dzeltainiem trūdu pirkstiem pirmos pūpolus glauž”. Apstāklis, ka vectēvs ir miris, pastiprina dotās situācijas nesatricināmību un gara vērtību svarīgumu. No visa iepriekš minētā varu secināt, ka F. Bārdam bērzi ar “dzeltainajām” rokām ir stabilitātes, miera un mūžības simbols – tātad dzimtenes simbols.
2. Par kādu gadalaiku F. Bārda nekad neraksta savā dzejā?
Bārda savā dzejā nekad plašāk nepiemin ziemu. Precīzas rindas dzejoļos neatradu, taču palasot dzejoļos nācu pie atziņas, ka pamatā F. Bārda raksta par cerību un sapņiem par labāku dzīvi (pavasaris, vasara), kā arī par mīlestības radītajām sāpēm un skumjām, kuras simbolizē rudens. Ziema, kā zināms, ir simbols nocietinātai dvēselei, vienaldzībai un vienmuļībai. Ja F. Bārda rakstītu par ziemu, tad tas būtu pretrunā ar citiem dzejoļiem.…