Gēns (grieķu valodā genos izcelšanās, rašanās) ir ģenētiskās informācijas materiālā vienība. DNS vai dezoksiribonukleīnskābes daļa, kurā ietilpst noteiktā secībā sakārtoti nukleotīdi. Atsevišķs nukleotīds sastāv no purīna vai pirimidīna bāzes, dezoksiribozes un fosforskābes atlikuma. Nukletīdu skaits dažādos gēnos ir atšķirīgs (caurmērā 1000). To izvietojums gēnos veido gēnu struktūru, kurā kodēta organisma pazīmju attīstības programma. Kura no dotajām attīstības iespējām konkrētajā gadījumā realizēsies, kas atkarīgs no vides apstākļiem. Viens gēns var ietekmēt vairākas pazīmes (pleiotropija); gēnu, arī dažādās hromosomās esošo gēnu mijiedarbība var mainīt pazīmes izpausmi. Katrs gēns atrodas noteiktas hromosomas noteiktā vietā (lokusā) un šūnas dalīšanās laikā spēj reproducēties. Šī gēna spēja reproducēties ir iedzimtības mehānisma pamats. Katrā hromosomā ir daudz (atrasti līdz 1250) lineāri sakārtotu gēnu, kas veido vienu saistību grupu un parasti pārmantojas kopā, lai gan nav absolūti saistīti, jo šūnas dalīšanās – mejozes laikā viena pāra hromosomas apmainās daļām – gēnu blokiem. Ja hromosomu pāra lokusos atrodas alēles (gēnu alternatīvās jeb kontrastējošās formas), kas nosaka kādas pazīmes vienādu izpausmi, organismu sauc par homozigotu, ja alēles kodē pazīmes dažādu izpausmi, tas ir, viena alēle nomāc vai maina otras efektu, organismu sauc par heterozigotu. Spēcīgāko alēli sauc par dominanto alēli jeb dominanto gēnu, bet nomākto – par recesīvo alēli jeb recesīvo gēnu. Gēnus, tā pat kā visas pārējās dzīvā organisma sastāvdaļas, var ietekmēt ārējā vide, Ierosinot pārmaiņas – mutācijas, kuras var definēt kā pastāvošās nukleotīdu secības traucējumu ( viena nukleotīdu pārapmaiņa ar otru, nukleotīdu dubultošanās vai pārvietošanās). Rodas jaunas alēles, kas var būt dominantas, recesīvas vai izrādīt daļēju dominanci. Gēnu mutācijas nosaka organisma ģenētisko jeb iedzimstošo mainību, tam ir liela nozīme evolūcijā.…
