Lielvarai ir svarīga, mazo un maz ietekmīgu valstu gadījumos - pat noteicošā, nozīme visas pasaules attīstības un politikas virziena noteikšanā. Par lielvaru ir iespējams būt tādai valstij, kas atbilst noteiktiem priekšnosacījumiem, kas ir valsts lielums, dabas resursi, ģeogrāfiskais un demogrāfiskais stāvoklis, politiskā sistēma, militārie resursi un ekonomiskais stāvoklis. Par funkcionējošu lielvaru nevar kalpot valsts, kurai nav pieejams šo priekšnosacījumu arsenāls. ASV ir pieejami visi šie resursi, bet ja kāds no šiem resursiem kļūst mazāk iespaidīgs uz citu ietekmīgu valstu fona, tad operatīvi tiek meklēti veidi, kā šo vajadzību kompensēt. ASV savu ietekmi uz citām valstīm sākot ar 19.gadsimta beigām ir palielinājusi pakāpeniski, sākot no Latīņamerikas un Klusā okeāna baseina valstīm, izveidojot Panamas kanālu, pēc Pirmā Pasaules kara pārtopot par Rietumu drošības uzraugu, kas bija sākums vēlākai vispasaules ASV ietekmei.1 Tas, ka kāda valsts tiek uzskatīta par lielvaru, nenozīmē to, ka tai pieder likumdevēja vai izpildvara starptautiskās politikas sistēmā, jo globālajā politikā nepastāv likums, kas garantētu kādu sabiedroto līguma izpildi. Pasaules politikā valda anarhija, kur valstis sabiedrotos un ienaidniekus, valstī pastāvošo režīmu, politikas virzību ir spējīgas mainīt, nesaņemot vienbalsīgas sankcijas no starptautiskās sabiedrības. Tādejādi sabiedroto meklēšana starptautiskajā politikā ir sarežģīts un nedrošs process, lai gan starptautisko attiecību joma ir sākusi attīstīties ar Vestfālenes miera līguma noslēgšanu 1648.gadā. ASV ārpolitika visas tās pastāvēšanas laikā ir bijusi pretrunīga, jo Konstitūcijā, uz kā balstās valsts politika, nav nodefinēts ārpolitikas kurss.2 Tādejādi ASV ārpolitiku nav iespējams viennozīmīgi nodefinēt kā tiekšanos uz lielvaras pozīciju pasaules politikā un piedēvēt to par šīs valsts tiešo pienākumu starptautiskajā nāciju sabiedrībā. Līdz ar to, ASV savu lielvaras lomu var izmantot vai arī neizmantot, atkarīgi no tā, vai tas sekmēs ekonomisko, politisko stāvokli valstī.…