Funkcionālā autonomija
Personības agrīno attīstību pamatos raksturo perifēriskie motīvi, bet, attīstoties patībai, notiek pāreja uz centrālākiem motīviem. Šī centrālā motivācija mobilizē mūsu radošās un spontānās enerģijas potences un virza mūs pretī pilnīgam briedumam. Tagad par galveno problēmu kļūst — atbrīvoties no infantilajiem motīviem ta, lai varētu funkcionēt kā nobrieduši cilvēki. Pēc Olporta domām, daudzas atbildes rodamas vispārējā motivācijas likumā, ko viņš nosaucis par funkcionālo autonomiju. To viņš izteicis šādi: "Funkcionālā autonomija pieaugušo motīvus vērtē kā mainīgas un kā pašatbalstošas sistēmas, kas izveidojušās no iepriekšējām (organiskajām) sistēmām, bet ir funkcionāli neatkarīgas no tām." Balstoties uz šo koncepciju, Olports cerēja parādīt to, ka, individualitātei nobriestot, viņas saiknes ar pagātni pārtrūkst. Pieauguši cilvēki nav vairs atkarīgi no vecākiem. Viņi ir kļuvuši funkcionāli autonomi, t.i., viņu uzvedība ir funkcionāli neatkarīga no vecāku gribas. Lai aizsargātu savu pašcieņu no citu uzbrukumiem, viņiem vairs nevajag lietot aizsardzības taktikas. Viņi ir neatkarīgi tāpēc, ka tagad ir spējīgi spriest un sevi vadīt paši pēc pašveidotiem likumiem.
Personības brieduma kritēriji
G. Olports uzskata, ka nobriedusi personība ir spējīga atbrīvoties no pārmērīgas balstīšanās uz agrākajiem motīviem. Viņš ir mēģinājis noformulēt sešus kritērijus, ar kuru palīdzību novērtēt — ir vai nav personība nobriedusi (pietiekami pieaugusi). Nobriedusi personība ir arī emocionāli mierīga, noraidot ārkārtīgas, nekontrolētas reakcijas. Viņai piemīt augsts frus-trācijas pārvarēšanas līmenis, jo viņa ir sasniegusi sevis pašpieņemšanu, skaidri apzinoties savas dažādās īpašības.
…
