Darba valoda.
Novelē ir izmantotas metaforas (“Tuksnešaina bezcerība”; “Cilvēki tukšām sejām”), salīdzinājumi (“Dienas vilkās kā mēneši, un laiks – kā gadi.”; “Kā milzīga roka izšāvās starmetēja gaismas kūlis”). Tēlainās izteiksmes līdzekļi paspilgtina stāstījumu.
Novelē ir vairākas redzes (“Aiz dzeloņstiepļu žoga ķiršu koks bija piebiris sarkanām ogām.), dzirdes (“Apkārt skanēja svešas mēles. Vācieši, ungāri, beļģi un krievi…”), garšas (“Andrejam likās, viņš sajuta sulīgo ogu garšu savā mutē.” un taustes (“Cigaretes gals dedzināja lūpas.”) sajūtu gleznas. Sajūtu gleznas ļauj lasītājam vairāk izprast varoņus un viņu pārdzīvojumus, kā arī labāk iejusties noveles atmosfērā.
Darbā ir vairāki teikumi ar daudzpunkti, norādot uz nepabeigtu domu, kā arī izsaukuma teikumi. (“Jūtas pārdzīvotas!”)
Novelē ir izmantota literārā leksika, kā arī sarunvalodas vārdi, piemēram, knauķis.
Daiļdarba valoda ir atbilstoša konkrētajai situācijai – skumja, bezcerīga, ironiska un patiesa.
Darba tēmas aktualitāte.
Noveles tēma ir aktuāla arī mūsdienās, jo arī šobrīd brīvība nav dota visiem, bet par to sapņo visi. Jautājumi un domas par dzīves jēgu, tās meklējumiem, brīvību un dzīvības un nāves saistību cilvēkiem būs vienmēr, jebkuros laikos.
…