Mākslas attaisnošana ir jauna filozofiska apjēgsme un jaunas pretenzijas uz zināšanām, ko pirmo reizi Vakarzemes vēsturē izvirzīja sokratika, liekot mākslai pamatot leģimitāti. Pirmo reizi kļuva skaidrs, ka pašas no sevis nav saprotamas tiesības uz patiesību, uz kurām pretendē māksla, tradējot tēlojošā vai stāstošā formā tradicionālos saturus, kuri gūst neskaidru uztveri un izklāstu. Jauna pretenzija uz patiesību stājas pretī tradīcijas formai. Tēlu stāsts bija viens no galvenajiem vadmotīviem mākslas attaisnošanai Vakarzemē.
Baroka laikmetam piemīt savi kārdinājumi, tas ir piedzīvojis transformācijas, kuras ne pēdējā kārtā ietekmējusi reformācija. Tā centrā novietoja jaunu mākslu – draudzes dziedājumā uzturētu mūzikas formu, kas atdzīvināja mūzikas formu valodu. Tādejādi jaunā veidā tika turpināta lielā kristīgās mūzikas tradīcija. Uz šī fona jautājums par mākslas attaisnojumu gūst pirmo noteikto orientāciju.
Hēgelis 19. gadsimta lielais spekulatīvā ideālisma skolotājs, iesākumā Heidelbergā, bet tad Berlīnē noturēja savas lekcijas estētikā, viens no viņa mācības ievadmotīviem bija „mākslas pagājības raksturs”. „Mākslas pagājības raksturs” – tāds ir Hēgeļa formulējums, kādā viņš radikāli saasināti formulēja filozofijas pretenziju padarīt pašu patiesības izziņu vēl arī par mūsu izziņas priekšmetu, zināt pašas mūsu patiesā zināšanas. …