Hlors ir gāze, tā simbols ir Cl2.Grieķu valodā chloros - zaļš. Hloram cietā stāvoklī ir molekulu kristālrežģis. Hloram ir zema kušanas temperatūra. Hlors ir halogēns, tas tāpēc, ka hloram piemīt īpaša spēja tieši reaģēt ar metāliem un veidot sāļus(halogēni nozīmē sāļus radošie).Halogēnu molekulas veidojas no diviem atomiem. No visiem halogēniem vislielākā nozīme ir hloram.
1. Hlors ir VIIA grupas elements. Hlors atrodas 3. periodā, un viņam ir 17.kārtas skaitlis.
Atrašanās dabā. Brīvā veidā hlors ir toksiska, korozīva, relatīvi viegli sašķidrināma gāze, kas sastāv no divatomu molekulām Cl2.Brīvā veida hlors sastopams tikai vulkānu gāzēs. Pēc masas Zemes garozā tas ieņem 11. vietu. Liels ir elementa hlora krājums pasaules okeānos (vidēji 18.83 g/l). Hlors zemes garozā galvenokārt sastopams akmeņsāls (halīta) NaCl, karnalīta KCl.MgCl2.6H2O, silvinīta, NaCl.KCl, kainīta KCl.MgSO4.3H2O veidā. Elementu hloru satur arī augu un dzīvnieku organismi. Savienojumu veidā hlors ir sastopams galvenokārt hlorūdeņražskābes (sālsskābes) sāļu (hlorīdu) veidā, gan nogulumos cietā veidā, gan arī izšķīduši jūras ūdenī. Hloram ir iespējamas oksidācijas pakāpes no -1 (hlorīdos) līdz +7 (perhlorātos). Iegūšana. Laboratorijā hloru visbiežāk iegūst, iedarbojoties ar sālsskābi uz mangānu (IV) oksīdu vai kālija permangātu. Hlora izdalīšanos var konstatēt pēc raksturīgās asas smakas. Šajā reakcijā hlorīdjoni oksidējās līdz neitrāliem atomiem, no kuriem veidojas hlora molekulas.Rūpniecībā hloru iegūst nātrija hlorīda ūdens šķīduma eloktrolīzē.
2.Fizikālās īpašības. Hlors ir dzeltenzaļa gāze ar asu smaku. Tas ir gandrīz 2.5 reizes smagāks par gaisu. Jau neliels hlora dzusdzums gaisā var izraisīt elpas trūkumu. Liela hlora daudzuma ieelpošana var izraisīt nāvi. Vienā tilpumā ūdens parastajos apstākļos izšķīst 2.3 tilpuma hlora. Hlora šķīdumu ūdenī sauc par hlorūdeni.
…