„Iliādas” sižets – stāsts par achaju varoņa Achilesa dusmām. Grieķu karavadoņa Agamemnona aizvainots, Achiless ilgu laiku nepiedalās kaujā, tāpēc achaji nevar uzvarēt trojiešus. Beidzot, sadusmots par sava drauga Patrokla nogalināšanu, Achiless dodas kaujā, uzbrūk trojiešiem un nogalina viņu varonīgāko vadoni Hektoru. [1]
Pirmie līdz mums nonākušie literatūras pieminekļi cieši saistīti ar mītu. Eposs stāsta par grieķu kopīgo pasākumu - karagājienu uz Mazāzijas pilsētu Troju un tās ieņemšanu pēc desmit aplenkuma gadiem. Kara iegansta skaidrojums ir mitoloģisks, proti, tā ir atmaksa par to, ka Trojas valdnieka Priama dēls Parīds nolaupīja spartiešu valdnieka Menelāja skaisto sievu Helenu. Menelāja un viņa brāļa Mikēnu valdnieka Agamemnona aicināti, ahaji veidoja valstu savienību un devās karagājienā. Poēmā karadarbības priekšvēsture nav atspoguļota. Būtībā kara cēlonis sakņojas vēl dziļāk mītos. Ahaju un trojiešu konflikts ir noslēgums citam strīdam, kas sākās Olimpā. Ķildu dieviete Erīda neaicināta ieradās Pēleja, mirmidonu valdnieka, un jūras dieves Tetīdas laulību svinībās un uzmeta uz galda ābolu, uz kura rakstīts "visskaistākajai". Hēra, Atēna un Afrodīte saķildojās par to, kurai pienākas ābols. To izšķirt Zevs uzticēja Parīdam. Trojas valdnieka dēls, uzklausījis dieviešu kārdinošos solījumus, dāvāja ābolu Afrodītei, jo tā novēlēja viņam visskaistāko zemes sievieti. Nonācis Spartā, Parīds atskārš, ka daiļākā sieviete ir jau Menelāja apprecētā Helena. Afrodīte palīdz Priama dēlam to savaldzināt, iegūt un aizvest līdzi uz Troju. No mīta kļūst saprotams, kāpēc karā Afrodīte palīdz trojiešiem (ir jāmin vēl viens iemesls, proti, trojietis Ainejs ir mīlas dievietes un mirstīgā Anhīsa dēls), bet atraidītās dievietes Hēra un Atēna atbalsta ahajus, kuri galu galā arī uzveic trojiešus. [2]
„Iliādas” kompozīcija
Poēma neatspoguļo kara deviņus gadus, kuros gan trojiešu, gan ahaju sekmes ir mainīgas. Tiešā poēmas darbība notiek Trojas kara desmitā gada pēdējās piecdesmit dienās. [2]
Poēmas daudzos pantus (15 700) antīkie zinātnieki ir iedalījuši 24 dziedājumos (pēc grieķu alfabēta burtu skaita). Poēmas kompozīcijas ass ir tās galvenā tēma - Ahilleja dusmas. Tieši šī tēma darbu padara kompaktu, bet tās ietvaros ir dots gan pārskats par visu Trojas karu un tā dalībniekiem, īpaši izceļot ahaju varonību, gan atspoguļoti dažādi mītu motīvi no dievu dzīves. Te jāpiebilst, ka eposa kompozīcijai raksturīgs ne vien paralēls darbības tēlojums (Olimpā un kara nometnēs), bet arī atsevišķu skatu dažādība. Tie pārtrauc tiešo darbības risinājumu, tomēr saglabājot pastarpinātu saistību ar to. Starp kauju atveidēm iekļauti trokšņaini sapulču tēlojumi, dramatiski tonētais Trojas sieviešu gājiens uz Atēnas templi, kā arī Hektora un Andromahes šķiršanās aina pirms cīņas. lespaidīgi tiek tēlota Ahilleja jauno bruņu kalšana Hēfaista darbnīcā, uzjautrinoša ir Zeva un Hēras mīlas aina. Tādu - atšķirīgās toņkārtās rādītu blakusskatu eposā ir samērā daudz. [2]
Poēmas pirmās rindas nosauc tematu:
Dziedi man, dieve, par Pēleja dēla Ahilleja dusmām
Liktenīgajām, kas ahajiem nesa bez gala daudz likstu, (..) [2]
Eposa ekspozīcijā vēstīts par mēri, kas uzsūtīts grieķu nometnes kareivjiem. Teikts arī, kāpēc bultraidis Apollons tā soda ahajus. Starp varoni Ahilleju, kas ir mirstīgā valdnieka Pēleja un jūras dievietes Tetīdas dēls, un grieķu apvienotā karaspēka vadoni Mikēnu valdnieku Agamemnonu izceļas strīds. Ahillejs prasa, lai Agamemnons atdod savu gūstekni Hrīseidu tās tēvam trojietim Hrīsam. Agamemnons jau ir noraidījis Hrīsa, Apollona priestera lūgumu un atsaka arī Ahillejam. Šāda grieķu vadoņa rīcība vispirms sanikno Apollonu, pēc tam arī Ahilleju. Apollons, aizstāvot savu priesteri, soda ahajus, uzsūtot viņiem mēri. Redzot mēra atnesto postu, kā arī rēķinoties ar Tetīdas un Pēleja dēla autoritāti, Agamemnons ir spiests piekāpties, tikai viņā paliek aizvainojums, kas izpaužas niknumā. Galu galā gūstekne saskaņā ar tālaika priekšstatiem ir tautas dotā goda balva, un, būdams vadonis, viņš nespēj samierināties ar pazemojumu. Dusmās mikēnietis atņem Ahillejam piešķirto gūstekni Brīseidu. Agamemnons savu nodomu realizē rupji, atgādinādams, kurš šeit ir valdnieks:
Toties es vedīšu mājās sev sārtvaidzi Brīseja meitu,
Dāvanu tavu. Kad nākšu pie tevis, tu redzēsi skaidri,
Cik daudz es stiprāks par tevi, un pārējiem nebūs vairs drosmes
Līdzīgiem saukties ar mani un atklāti stāties pret mani! [2]
…
