Nervu sistēma un endokrīnā sistēma ir divas galvenās organismu regulējošās sistēmas. Nervu sistēma orgānus regulē ar nervu impulsu palīdzību (neirālā regulācija), bet iekšējās sekrēcijas dziedzeru jeb endokrīnā sistēma - ar ķīmisku vielu palīdzību caur šķidrajiem audiem (humorālā regulācija).
Abas sistēmas nodrošina vienotu regulāciju - organisms darbojas kā vienots vesels. Dažas bioloģiski aktīvas vielas darbojas reizē gan kā nervu sistēmas mediatori, gan ari kā hormoni (piem., noradrenalīns). Abu minēto sistēmu augstākais integrējošais centrs ir hipotalāms.
Nervu sistēmas darbība ir ātrāka nekā endokrīnās sistēmas darbība, toties hormonu ietekme ir ilgstošāka. Nervi pienāk tieši pie orgāna. Hormoni no dziedzera asinīs izdalās 1 organisma vietā, bet iedarbojas uz orgānu, kas atrodas pavisam citā vietā (piem. hipofīzes hormoni iedarbojas uz dzimumdziedzeriem). To sauc par distantu darbību. Nervu impulsi ir vienādi visai nervu sistēmai, bet katrs hormons darbojas uz savu vielmaiņas procesu vai orgānu (tie ir specifiski).
Dziedzerus veido dziedzeraudi, kas izdala dažādas bioloģiskas vielas. Vielu veidošanās un izdalīšanās procesu apzīmē ar vārdu sekrēcija. Visus organisma dziedzerus iedala 2 grupās:
ārējās sekrēcijas jeb eksokrīnie (ekso – uz āru) dziedzeri,
iekšējās sekrēcijas jeb endokrīnie (endo – uz iekšu) dziedzeri.
Iekšējās sekrēcijas dziedzeri hormonus izdala tieši asinīs (arī audu šķidrumā un limfā), dziedzeriem nav izvadkanālu, hormoni asinīs nonāk izejot cauri dziedzeru šūnu membrānām. Asinis transportē hormonus uz to mērķorgāniem (orgāniem, kuru darbību hormoni maina). …
