Ievads makroekonomika
Makroekonomika (burtiski "lielā ekonomika") ir ekonomikas zinātnes nozare, kas pēta ekonomiku kopumā. Reālā saimniekošanā dalījums mikro- un makroekonomikā ir visai nosacīts. Ražošana, pakalpojumu sniegšana tieši notiek mikrolīmenī. Tās priekšmets ir apkopojoši tautsaimniecību raksturojoši rādītāji un to izmaiņas, atšķirībā no mikroekonomikas, kas nodarbojas ar atsevišķu tautsaimniecības sektoru vai pat indivīdu un uzņēmumu darbības pētīšanu. Pie svarīgākajiem makroekonomiskajiem rādītājiem parasti pieskaita iekšzemes kopproduktu, nacionālo kopproduktu, inflāciju, bezdarba līmeni, valsts budžeta deficītu, eksportu, importu, u.c.
Makroekonomika ir svarīga valsts ekonomiskās un sociālās politikas izstrādāšanā un īstenošanā, jo katra valdība, kā arī politiskās partijas kas to veido, ir atbildīga gan par valsts ekonomisko izaugsmi, gan arī par iedzīvotāju dzīves līmeni. Vēsturiski tieši ekonomiskās politikas trūkums 20.gs. trīsdesmitajos gados un ar to saistītā Lielā depresija, kas sāpīgi skāra praktiski visas tā laika ekonomiski attīstītās valstis, noveda pie atziņas par makroekonomiskās teorijas nepieciešamību.
Makroekonomikas saknes vienmēr ir ekonomikas uzvedības motivācija makroekonomikā. Liels pieprasījums un ierobežots piedāvājums ir tipiska mikroekonomikas problēma. Cenu teorija ietver inflāciju. Klasiska inflācija izceļas tad, ja pieprasījums pārsniedz piedāvājumu nevis atsevišķai precei vai atsevišķam uzņēmumam, bet aptver visu tautsaimniecību.
Viens no galvenajiem makroekonomikas pamatlicējiem ir britu ekonomists Džons Meinards Keinss (1883-1946). Viņš bija viens no pirmajiem, kas mēģināja izskaidrot ekonomiskās depresijas cēloņus un ekonomiskās krīzes mehānismu. Savukārt holandiešu ekonomists Jans Tinbergens (1903-1994) radīja pasaulē pirmo matemātisko makroekonomikas modeli. Sākotnēji viņš šo modeli pielietoja Nīderlandes ekonomikas modelēšanai, bet vēlāk ar savas metodes palīdzību viņš modelēja arī Lielbritānijas un ASV ekonomisko attīstību.
Dž.M.Keinss radīja arī ekonomisko skolu, kas ieguva viņa vārdu - keinsisms. Arī mūsdienās pastāv dažādas skolas un teorijas, kas atšķirīgi interpretē makroekonomiskos procesus. Taču vairumā gadījumu tās var iedalīt divās galvenajās kategorijās:
1. Keinsisms, kura uzmanības centrā ir agreģētais piedāvājums un, ar kura palīdzību tiek skaidrots bezdarba līmenis un biznesa cikla mehānisms. Par svarīgākajiem valdības ekonomiskās politikas instrumentiem keinsisti uzskata fiskālo politiku un valsts budžeta ieņēmumu un izdevumu līdzsvaru.
2. Piedāvājuma teorijas ekonomiskā skola liek uzsvaru uz monetāro politiku kā izšķirošo makroekonomiskās regulēšanas instrumentu. Taču arī fiskālajai politikai ir liela nozīme tajā ziņā, ka valsts budžets un nodokļu politika būtiski ietekmē investīcijas tautsaimniecībā, tādējādi stimulējot vai, tieši otrādi, kavējot ekonomisko attīstību.
Iekšzemes kopprodukts (IKP)
IKP - Iekšzemes kopprodukts ir valsts teritorijā saražoto gala produktu un pakalpojumu summārā vērtība gada laikā. To var aprēķināt, izmantojot datus par iekšzemes ražošanu, pieprasījumu (izlietojumu) un ieņēmumiem faktiskajās un salīdzināmās cenās.
No ražošanas puses iekšzemes kopprodukts aprēķināts kā visu ekonomiskās darbības veidu vai institucionālo sektoru kopējās pievienotās vērtības (bāzes cenās) un produktu nodokļu (atskaitot subsīdijas) summa.
