1.Socioloģijas priekšmets
Zinātne, kas balstās uz novērojumiem, eksperimentiem un eksaktākām metodēm.
Socioloģija ir zinātne, kas pētī sabiedrības likumsakarības un procesus, kas apvieno vai nošķir cilvēkus kā indivīdus un kā grupu locekļus.
Socioloģijas disciplīna ir nenorobežojama no citām disciplīnām. Socioloģija vēlās būt gan vispārīga, gan starpdisciplināra zinātne.
Tradicionāli socioloģija tikusi definēta, par socioloģiskās domāšanas pamatu, sociālās parādības ir izskaidrojamas ar sabiedrības kultūru un sociālās struktūras elementiem, faktori, kas nosaka sociālo dzīvi ir meklējami kultūrā un sociālajā struktūrā.
2.Sociologijas kā zinātnes veidošanās un attīstība
Socioloģijas sākumi meklējami 19. gs. Kā sekas straujajām sabiedrības pārmaiņām. Tās mērķis bija noskaidrot, kas sociālās grupas apvieno, kā arī izprast sociālās norobežošanās iemeslus un spēt šos procesus kontrolēt.
Franču filozofs Ogists Konts 1838 gadā radīja terminu socioloģija, lai ar to apzīmētu zinātni par sabiedrību.
Socioloģijas pamatlicēji: Kārlis Markss, Makss Vēbers, Emīls Dirkems, Ferdinands Tenīss, Georgs Zimmels u.c.
Socioloģija savā sākumposmā bija 19gs.Rietumeiropas sabiedrību pašapceres rezultāts.
Līdz 20gs. 30 gadiem ASV socioloģija attīstījās neatkarīgi no Eiropas socioloģiskās domas. Rietumeiropas socioloģiju interesēja sociālās pārmaiņas un sociālās grupas vai šķiras.
Socioloģija radās laikā kad priekšstatos par sociālo dzīvi svarīgu vietu ieņēma nāciju izveide un nacionālisms.
Socioloģijas veidošanos ietekmējuši 5 nozīmīgi pētnieki: : O. Konts, H. Spensers, E. Dirkems,M. Vēbers, K. Markss.
Atšķirība no daudzām citām zinātnēm, kas mums ir logs uz ārpasauli, socioloģija ir refleksīva: tā ir spogulis, kurā sabiedrība var redzēt pati sevi. Socioloģija gan domā teorētiskos un abstraktos jēdzienos, taču vienmēr dialogā ar sabiedrību. Tā attīsta īpašu valodu, kura dod iespēju dziļāk izprast sabiedrību un gūto izpratni nodot atpakaļ pašas sabiedrības locekļiem. Tieši šī refleksivitāte ir īstais iemesls, kāpēc daudzi politiskie režīmi socioloģiju nosodījuši.Bet tās dēļ socioloģija vienmēr bijusi laikmetīga un moderna.
Kāds franču filozofs Ogists Konts 1838.gadā radīja terminu Socioloģija, lai ar to apzīmētu savu iecerēto zinātni par sabiedrību, viņš paziņoja, ka tā kļūšot par visu zinātņu karalieni.Bet šo pareģojumu viņš nesaistīja ne ar minēto dialogu, ne vispār ar socioloģijas refleksivitāti. Ogistu Kontu vilināja kas elitārāks. Viņš cerēja, ka ir iespējams nodibināt jaunu sabiedrisko zinātni, kas, tāpat kā dabaszinātnes, balstītos tikai uz novērojumiem, eksperimentiem un eksaktām metodēm un būtu noderīga praksē. Viņš gribēja izveidot zinātni, kura spētu atklāt sabiedrības likumus, lai valdošā elite, šos atklājumus izmantojot, varētu sabiedrību izlabot.
Ka redzams, socioloģiju var raksturot dažādā skatījumā. Diskusijas par šīs zinātnes būtību vienmēr ir bijusi svarīga tās sastāvdaļa, un netieši arī tas liecina cik lielā mērā socioloģija ir refleksīva.
Viens no socioloģijas definēšanas paņēmieniem ir parādīt, kā tā norobežojuma no citām disciplīnām. Franču sociologs Emīls Dirkems savā grāmatā „Darba dalīšana sabiedrībā”(1893) prasīja socioloģiju stingri šķirt no psiholoģijas, un valdošo ASV socioloģijas skolu pārstāvji jau ilgus gadus uzsvēruši, ka socioloģijai esot jāapzinās, kādas redukcionisma briesmas tai draudot ikreiz, ka tā kādu sociālu parādību skaidrojot ar psiholoģiskiem faktoriem. Tikpat pārpulsēta socioloģijas norobežošana no citām disciplīnām izpaužas apgalvojumos, ka socioloģiskajā pētniecība nekādas nozīmes neesot ne vēsturei, ne antropoloģijai.…
