No 10.-12. gadsimtam Rietumeiropas valstu dižciltīgajiem karotājiem - bruņiniekiem – piederēja lielas zemes platības. Zemnieki maksāja kungiem nodevas. Ar laiku radās brīvu zemju trūkums un dižciltīgajiem karotājiem bija jādodas karagājienos uz austrumiem, kur pakļāva jaunas tautas.
Tolaik gandrīz visi Eiropas iedzīvotāji bija kristieši. Rietumeiropā kristiešus vienoja katoļu baznīca - augstākā amatpersona bija pāvests, kurš uzturējās Romā. Romas katoļu baznīcas centieni ieviest kristietību Latvijas teritorijā nebija guvusi panākumus. Lai paplašinātu katoļticības ietekmi, pāvests aicināja uz Krusta karu pret „neticīgajiem” jeb pagāniem. Krusta karu dalībnieki guva bagātīgu laupījumus.
Jau vikingu laikos ( IX līdz XII gs.) izdevīgo tirdzniecības ceļu dēļ uz Latvijas teritoriju brauca sirot skandināvu karavīri un tirgotāji. No Austrumiem krievi centās uzkundzēties Latgales novadiem. Tirdzniecības ceļus, ostas un zemes Baltijas jūras krastus tīkoja sagrābt gan vācieši, zviedri un dāņi no rietumiem, gan Polockas un Novgorodas krievu zemju valdnieki no austrumiem. Katoļu baznīca savas ieceres īstenoja ar Kristu kareivju jeb krustnešu palīdzību.…