Ilze Šķipsna (1928 – 1981) pārstāv latviešu trimdinieku modernos prozistus. Rakstniece ir izdevusi divus stāstu krājumus „Vēja stabules”(1964) un „Vidējā istaba”(1974), kā arī divus romānus – „Aiz septītā tilta”(1965) un „Neapsolītās zemes”(1970). Viņa savos darbos atklāj trimdinieka pārdzīvojumus ar savādāku laikmeta un cilvēka izjūtu veidu. Tā pamatā apziņas plūsma, laiku pārklāšanās, skatu punktu maiņa, tēmu un asociatīvu sasaukšanos pārsegumi, piemēram, sirreālisma, simbolisma, kā arī tradicionālā reālisma poētisko principu un dokumentalitātes izmantojums.(Dace Lūse e-kurss)
Stāsts sākas ar to, ka pēc kāda koncerta Ņujorkā satiekas divas bērnības draudzenes – trimdinieces, kas sen nebija sazinājušās, Solvīta un Edīte. Viņas ir pilnīgi pretējas dabas cilvēki, cik viena komunikabla, aktīva un atvērta visam jaunajam, tik otra noslēgta, un pasīva. Solvīta uzaicina Edīti braukt līdzi pie bijušā vīra ģimenes. Edīte piekrīt, pati par to brīnīdamās, jo tādās avantūrās viņa neielaižas. Viņas dodas ceļā un ierodas kad radu namā notiek svinības par godu Solvītas vīra Džeralda brāļa Marka eksāmenu nokārtošanai. …