Eduārs Manē (1832. – 1883.)
Dzimis Parīzē 1832.gada 23.janvārī. Audzis sirsnīgā ģimenē, kur valda augsta kultūra, bieži skan mūzika, ir dzejas lasījumi utt. Rezultātā E.Manē ļoti mīl savus vecākus, jūt dziļu cieņu pret viņiem, vēlākajos gados vēstules beidz ar „Jūsu paklausīgais dēls”. Jau vidusskolas laikā, tai paralēli mācās speciālā zīmēšanas skolā. Tēvs ir jurists, cer, ka dēls turpinās viņa iesākto, bet pieņem dēla izvēli iestāties jūrskolā. Taču Eduārs izkrīt iestājeksāmenos, tomēr nolīgst par jungu uz tirdzniecības kuģa, kurš dodas uz Riodežaneiro. Kuģis cieš katastrofā, taču Manē izglābjas. Sapnis par jūru nu ir izsapņots un ar tēva piekrišanu viņš iestājas Toma Kutīra mākslas skolā, mācās tur 6 gadus. Paralēli mācībām daudz ceļo pa Eiropu – muzeji, izstāžu zāles... daudz laika pavada arī Luvrā, tur studē vecmeistaru darbus un nonāk pie atziņas, ka mākslinieka uzdevums ir rādīt katra modeļa savdabīgumu. Ar gaisām krāsām ir jāpanāk dzīvīgums un izteiksmīgums. Viņš atteicās modelēt priekšmetus ar gaismēnas tradīciju, izvēlas modelēt tos ar gaisām krāsām. Manē ir reālists, taču viņa reālisms nav vispārināts, bet acumirkļa ierobežots – tiek gleznots konkrētais mirklis un viņa izjūtas tajā mirklī. Viņš lauž ceļu jaunam stilam – impresionismam.
Daudz glezno portretus, pret portretējamo izturas ar lielu cieņu un bijību. „Vecāku portrets”, „Uz balkona”, „Folī Beržē bārs”
Viņš ir 19.gs Parīzes gleznotājs, viens no iemīļotākajiem objektiem ir Parīze un tās ikdiena – kafejnīcas, Sēnas krastmala.. „Tilerī dārzā/parkā” Manē ir parādījis Parīzes publiku, kas parkā ir sapulcējusies uz koncertu. Mūziķus gleznotājs ir iedomājies gleznas skatītāju vietā, tāpēc uzgleznotā publika ir ar skatu pret gleznas vērotājiem. Attēlojis arī pats sevi darbā, kā arī daudzus tajā laikā sabiedrībā populārus cilvēkus. …
