Grāmatiespiešanas izgudrošana, kas ir viens no lielākajiem kultūrvēsturiskajiem notikumiem, radīja būtiskas izmaiņas sabiedrības, ekonomikas, garīgās un politiskās dzīves, kā arī tehnikas un mākslas jomās. Šīs izmaiņas notiek periodā no 1450. līdz 1500.g. vienlaicīgi ar grāmatiespiešanas izplatību; tās ietekme ir jūtama Krustnešu kara un Reformācijas politiskajos un reliģiozajos notikumos. Vienlaicīgi Gūtenberga izgudrojums iegūst rūpniecisko formu, kura stingri saglabājas līdz iespiedmašīnas parādīšanās laikam. Kas attiecas un pašu grāmatu, tad tā no manuskripta kļūst par iespieddarbu.
Laiku, kas sevī ietver šo periodu, kad iespiedējs bija sava darba meistars un darbojās patstāvīgi un radoši, visu - no šrifta eskīzes līdz grāmatas pārdošanai viņš darīja pats; un kad visu noteica viņa individuālās radošās iespējas, kad vēl nepastāvēja darba dalīšana un normēšana, kad viss vēl bija rašanās stāvoklī, un kad grāmatiespiešanas māksla vēl bija "bērnu autiņos", no kā radies šajā periodā iespiesto grāmatu nosaukums inkunābula - šo laiku sauc par grāmatiespiešanas inkunābulu periodu.
Terminu inkunābula sāka izmantot 17. gs. Cik zināms, pirmais šo nosaukumu ir lietojis vēsturnieks B. fon Mallinkrots no Minsteres. Savā darbā par grāmatiespiešanas rašanos un attīstību, viņš grāmatas, kuras dienasgaismu ieraudzījušas līdz 1500.g., nosauca par inkunābulām. Pilnībā šis apzīmējums nostiprinājās 17. gs. vidū, pateicoties franču bibliogrāfam Filipam Labbe.
Sociālā līmenī grāmatiespiešana radīja jauna slāņa veidošanos, kurš nebija saistīts ne ar vienu cehu, kaut gan daudzi no tiem, kas nodarbojās ar grāmatiespiešanu, pievienojās kādam no cehiem - augstas klases meistariem jeb pārrakstītājiem un darīja savu darbu pēc meistaru noteikumiem. Grāmatiespiešana deva iespēju kā amatniekiem, tā arī patriciešiem piedalīties uzņēmumā personīgi vai ar saviem līdzekļiem. Iespiedējs, kas spējis kļūt par ietekmīga liela uzņēmuma īpašnieku, varēja izpelnīties pienākumus un nosaukumus, kurus agrāk varēja iegūt tikai patricieši. Šādu ietekmi izpelnījās, piemēram, Antons Kobergers (1445-1513) Nirnbergā. Zinātnieks - humānists, jaunas inteliģences, kas brīva no klerikālajām saistībām, pārstāvis, atrod grāmatiespiešanā savu darbības lauku, kļūst par augsti izglītotu izdevēju un korektoru, un brīžiem arī tipogrāfu. Viņam ir iespējams publicēt savus darbus, kaut gan honorārs par to tiek izmaksāts ļoti retos gadījumos. Daudzi no tiem, kas nevarēja pabeigt augstāko izglītību, atrod patvērumu šajā mākslā. Tipogrāfiju organizēšanā atsevišķos gadījumos piedalījās garīdznieki un pat klosteros, kā piemēram Svētā Ulriha un Afra klosterī Augsburgā un Blauboirena klosterī, darbojās iespiedmašīnas. …
