Ir analizēts I.Ziedoņa dzejolis "Un, kad es paskatos uz rietiem" atbilstoši plāna punktiem, aptuveni kādi vienmēr tiek izvirzīti vidusskolas posmā.Šis dzejolis ietilpst I. Ziedoņa dzejas krājumā “Kā svece deg” (1971), nodaļā ar apakšvirsrakstu “Bet laiks nevienam nepieder”[2, 127]. 20. gs. 70.gadu dzejā Latvijā tiek uzsvērta vairīšanās no vienveidības, kas tiek saistīta ar autora vienreizīgu un patstāvīgu dzīves skatījumu. Arī I. Ziedonis savā dzejā akcentē domu, ka katram cilvēkam ir jābūt savā gribā un darbībā neatkarīgam indivīdam, un tam ir pienākums savu savdabīgo vienreizību apliecināt. Šī pašapliecināšanās vēlme parādās arī krājumā “Kā svece deg”, “kurā dominējošie ir vientulības, atsvešinātības motīvi, atskārsme par cilvēkiem atvēlētā laika ierobežotību un vēlēšanās: “saprast dzīvotgribu//Savā īstajā elpā”.[1, 171].
Dzejoļa motīvs.