Jāņa Ezeriņa noveles "Šaha partija" analīze

Kāds viens vecs vīrs ir spējis sakārtot savu dzīvi, vecumdienās kļūt laimīgs, novest līdz beigām nepabeigtos darbus, viņš ir spējis iedrošināt to pašu darīt arī citiem un tādējādi guvis savas dzīves piepildījumu, kā arī licis saprast, ka svarīgākā ir nevis pati dzīve, bet gan tas, kā un ar ko to piepildām un kādā secībā sakārtojam.
Bieži cilvēka dzīvi var ietekmēt it kā pavisam nenozīmīgi sīkumi. Šajā stāstā divu cilvēku mīlestību izjauc līgavaiņa labi domātā padošanās šaha partijā. Viņš vēlējās meiteni iepriecināt ar uzvaru, nedomājot par sevis pazemošanu. Bet jaunā sieviete, zinot, ka pati nav lietpratēja šaha spēlē, un vēl uzvar, sāk šaubīties par drauga inteliģenci. Nu viņa to uztver par aprobežotu, nespējīgu radījumu, nespējot vairs mīlēt un cienīt. Sīļa kungs it kā bija paspēlējis savu lielo mīlestību un visu mūžu nodzīvo viens, baidoties atkal sajust sāpes, vilšanos. Tikai pašās vecumdienās, izanalizējot dzīvi, viņš secina, ka ne viss tomēr bijis tik melns un bezcerīgs, kā šķitis, saprot, ka „mūžs ir jāglābj”, un dodas atkarot savas mīļotās sirdi.…