Dabas tēli, kuri paspilgtina Rasmas emocionalitāti
Rasmai bija nepieciešama daba sev apkārt. Daba spēja papildināt Rasmu, dodot dzīvības, spēka sajūtu. Ļoti nozīmīga ir saule, kuru stāstā Rasma mēģina ar nepacietību sagaidīt, kad viņa bija slima mājās, viņa gaidīja, kad saule viņu atdzīvinās: ‘’ Māte bija piemirsusi logu aizklāt, un pirmo reizi pēc veselas mūžības es atkal redzēju sauli. "Sveika, mīlulīt!" Es jutos pilnīgi vesela. ‘’ Bez saules Rasma pati nespēja justies vesela no jauna, Rasma bieži juta saules klātbūtni, saule apgaismoja Rasmas apkārtni, nesot gaišumu, sakidrību: ‘’ Pēc laba brīža jutu, ka kāds klusām piezagās pie manas gultas un uzlika karstu, smagu roku man uz krūtīm un otru - ledainu — uz pieres. Atvēru acis un ieraudzīju bālu sauli. Man likās, ka guļu aplokā. Visapkārt un virs manis uz gariem kātiem līgojās lieli pieneņu ziedi kā aptumšotas saules. ‘’ Ar saules un dabas attēlojumu Rasma labāk spēja izpaust savas izjūtas, viņa dabu bieži salīdzināja ar to kā viņa pati jūtas: ’’ Es skatos gaisā un vēroju mākoņus. Mākoņi ir zeltaini un balti, un viegli. Bet kāpēc man domas tik smagas? ‘’ Tā viņa spēja raksturot kontrastus starp sevi un dabu un meklēt atšķirību iemeslu.
‘’Man patika spilgtā blāzma. Kad novērsu acis no spožuma, visa pasaule bija tik pasakaina.’’ Rasmai ļoti patika blāzma, kas bieži iekrāsojās dažādās krāsās, tā padarīja apkārtējo pasauli skaistāku, kas Rasmai bija nepieciešams, jo viņai apkārt bija cilvēki, kuri centās nonāvēt viņas mīlestību.
Caur mīlestību Rasma varēja salīdzināt sevi ar rožu krūmu, kas zied tāpat kā viņas mīlestība, viņa jutās kā daļa no dabas:‘’Bet ir zināms, ka visi cilvēki aplūko citus ar pašu acīm, un tāpēc var būt, ka redzēju māti tādu, kāda biju pati. Un es biju ziedošs meža rožu krūms.’’
…
