Laika posmā no 1900.līdz 1905.gadam Jaunsudrabiņš nodevās glezniecībai un nerakstīja. Līdz ar “Vēja ziedu” publikāciju laikrakstā “Latvija” 1907.gadā, sākās intensīva Jaunsudrabiņa daiļrade, kā glezniecībā, tā arī literatūrā. Mīlgrāvī, Burtnieku namā bija labi harmoniski apstākļi ražīgai strādāšanai un tapa daudzi darbi, piem., 1911. g. presē tika iespiesti pirmie “Baltās grāmatas” tēlojumi, iznāca stāsts “Aija”, pirmais dzejoļu krājums “Dzejoļi” u.c. 1912.g. iznāca otrais dzejoļu krājums “Dziesminieks”. 1913. g. Jaunsudrabiņš pārcēlās uz Pļaviņām, kur tapa triloģijas “Aija” 2. daļa (3. daļa “Ziema” – 1925. g.). Triloģijai piemīt episks plašums, mierīgs, sirsnīgs, emocionāls vēstījums, kā arī psiholoģiski smalki tēlu raksturi, kas ir ļoti raksturīgi Jaunsudrabiņam.
I pasaules kara bēgļu gaitās uz Ziemeļkaukāzu, autors guva literāras ierosmes stāstu grāmatai “Kaukāzs” (1920) un savam pirmajam romānam “Nāves deja” (1924), kā arī idejas jaunām gleznām.
Lai pilnveidotos glezniecībā, viņš ceļoja uz Parīzi un Itāliju. Glezniecība mijas ar rakstīšanu, jo viņš gleznoja vietas, rakstīja par vietām, atmiņām, un tad radīja ilustrācijas sevis vai arī citu rakstītajam, piem. Raiņa, Aspazijas, Kārļa Skalbes u.c.
Jaunsudrabiņš bieži pārvācās, no Pļaviņām aizgāja prom ģimenes konflikta dēļ, kas noteikti nebija mierpilni. Lielākā daļa Jaunsudrabiņa daiļrades radās priecīgu un dvēseliski piepildošu notikumu rezultātā. Viņa literārajā daiļradē galvenā problēma ir mīlestība, vīrieša un sievietes savstarpēja attieksme.
Manuprāt, vissāpīgākais Jaunsudrabiņam bija trimda Vācijā. Tad darbi ir radušies aiz rūgtuma un ilgām pēc dzimtenes. Trimdā viņš uzrakstīja tēlojumu krājumu “Bez dzimtenes” un “Zaļo grāmatu” u.c.
…
