Jāņa Akuratera dzeja ir cieši saistīta ar sava laika realitāti, tikai nepavisam ne tā kā cimds ar roku. Akuratera mākslinieciski dzejiskās reakcijas uz dzīves notikumiem nav tiešas, tieši proporcionālas, tās reti kad ir sakritīgas. Unisonā ar realitāti dzejnieka balss tikpat kā nav skanējusi.
Drīzāk šīs attiecības kvalificējamas kā opozicionāras, brīvi patvaļīgas, individuāli suverēnas.
--------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Krājuma pirmajā nodaļā „Starp ļaudīm” tituldzejolis „Bez svētnīcas” konstatē liriskā varoņa situāciju, izejas pozīcijas visai krājuma dzejai, proti, visu vērtību pārvērtēšana, atsacīšanās no stagnatīvas elkdievības, garīgas brīvības iegūšana un aizstāvēšana, orientācija uz individuālo subjektu kā pasaules centru („Kā krīvis sevi svētīdams, / Es degšu savā likteņsārtā”).
Pūļa cilvēkus Akuraters identificē par vergiem, un Akuratera dzejas varonis starp viņiem jūtas kā viesis, kā svešinieks. Svešniecības un nesapratnes izjūtas dominē arī citos attiecību variantos - īpaši saasināti izpaužas kritiskā attieksme pret pilsonības pārstāvjiem („Pilsonis”). Pilsonis ir „mūmija ar Zinajbaušļu seju”, kam „lūpās meli sēd”, „ar ģifti rokas” un kam „Trīs krupji.. dvēseles elementi”. Jāņem gan vērā, ka pilsonības jēdzienu Akuraters lieto nešķiriski paplašinātā veidā, ar faktisko jēgu - mietpilsonis, bezgarīga būtne, šauri materiālistiski orientēts cilvēks, elku kalps - dogmatiķis…