Jānis Greste "Kā dzeņa vēders"

au pašā grāmatas sākumā, autors atklāj grāmatas galveno domu- „Ja kāds grib būt pats savas laimes (un nelaimes) kalējs, tas var šīs rindas lasīt un iegaumēt, ka ir vērts cīnīties, saņemt zilumus, krist un celties, kaut ko zaudēt, bet arī iegūt. Pati cīņa jau ir bauda, bet, ja nu tad vēl izdodas uzvarēt, kaut ko sasniegt, kas tad skaitīs zilumus?” „Tātad, ja iesi savu ceļu, būsi visvairāk panācis.”
Tēvs- Jēkabs, reti uzņēmīgs, apdāvināts, enerģisks cilvēks. Mācījies Smiltenes skolā. Strādājis baznīcā- vedis malku, bijis arī ērģelnieks. 1868.g. dibina pats savu skolu- rijas piebūvē Smiltenes pagasta „Grestēs”. 1875.g. liek pamatus jaunai skolai Mālovē, kur strādā tikai viens pats. Tēvs vēlāk tiek uzaicināts strādāt Alsviķa Ķemera skolā, kur strādā četri skolotāji un privātprakse, kur sagatavoja uz augstākām skolām. Tēvs dibina kori, bibliotēku, lielus dārzus, apstādīja skolu. Un pie šīs skolas kopšanas tēvs arī sabruka. 35 gadu vecumā tēvs mirst un ģimenē atstāj četras puikas.
Māte paklusa, prata tikai Dievu lūgt un strādāt, nevis organizētāja, bet izpildītāja. Sirds cilvēks.
1876.g. Jāņu sestdienas vakarā gaismā nāk Jānis Greste. „Es, vecākais dēls, ganīju cūkas, strādāju lauku darbus, bet visu gariem zobiem. Še nebija mana vieta. Bet, kur ir mana vieta, to nezināju.”
Jānis Greste mācījies no avīzēm. „Avīzes bija mana bērnu dienu labākā skola.”…