Jānis Jaunsudrabiņš "Vēja ziedi"

''Acis pacēlusi, eju mājup. Lieli, trekni pieneņu ziedi nogūlušies man uz ceļa. Eju un nemaz nesargos - minu taisni virsū, jo kājas man basas un ziedi ir dzelteni. Man dzelteni ziedi nepatīk. Tie neno¬zīmē labu. Un man piepeši uznāk šaubas par savu mīlestību. Vai tad es Spodri mīlu?’’

Ārā lija un saules nebija kmēr Rasma slimoja, meitene bija pārliecināta, ka tiklīdz parādīsies saule viņa būs vesela.

''Māt, saule!" es saucu.’’
"Ir diezgan lijis," māte sacīja, un viņas vaigi kvēloja. Baltais laka¬tiņš ap galvu šo kvēli vēl pastiprināja. Māte man izlikās jauna un skaista. Es saķēru viņas roku.
"Par daudz ir lijis," es teicu silti. "Esmu vesela - ved mani pie loga!”
Kad parādījās saule un meitene bija atveseļojusies, ar vidi tiek atspulguļots kā Rasma jūtas. Pēc slimības, kas tiek domāta kā krēsla ir pienācis rudens, jo meitene jūtas stipra, kvēlojoša un jauna.
''Biju svētlaimīga. Pēc tik ilgas krēslas nu redzēju sauli.Visa zeme kvēloja un kūpēja. Meža mala un kapu priedes klusēdamas zalgoja. Dārzā no saules siltā skatiena bija piesarkusi katra lapiņa. Es kvēloju visam līdzi. Domāju, ka sadegšu nedaudzās minūtēs. Neatmanīju neviena locekļa. Nedzir-dēju nevienas skaņas. Galvā neradās neviena doma. Tiku it kā vie¬suļa nesta un jutu tikai, ka lejā zeme kvēloja un kūpēja.’'
…