Jauno laiku filosofija

17. gadsimts bija liels pārmaiņu laiks. Tas nesa pārmaiņas ne tikai zinātnē un kultūrā, bet arī cilvēka izpratnē par dzīvi, reliģiju, notikumiem, kas norisinās tajā. Viduslaiku valsts pakļāvās baznīcas ietekmei, tomēr, nākot jaunajiem laikiem, tās ietekmes sfēra zūd. Valsts sāk pārvaldīt baznīcu, ko uzskata par vienu no saviem resoriem. 17. gadsimts būtiski izmainīja filozofiju un pasaules ainu. Zuda pārliecība, ka filozofija un kristietība ir nesaraujami saistīta. Dabas zinātņu sfēras bija pirmās, kurās notika domāšanas “apvērsums”.

Dabaszinātņu attīstība un Jauno laiku filozofija

17. gadsimta pasaules ainu veidoja dabaszinātnieki ar filozofisku ievirzi. Jauno zinātnieku (Kopernika, Bruno, Keplera, Galileja, Ņūtona) teorijas pamatos izmainīja kristīgo paradigmu, jaunās teorijas sašķobīja un mainīja vecos, kristīgos priekšstatus par pasaules uzbūvi, jo līdz šim valdīja uzskats, ka pastāv divas pilnīgi dažādas pasaules: Dievišķā un Zemes pasaule. Saskaņā ar šo teoriju debesu ķermeņi pieder pie augstākās tātad Dievišķās pasaules, kas kustas pa riņķi vienmērīgi, tādējādi apstiprinot teoriju, ka ideāliem ķermeņiem atbilst ideālas kustību formas. Tomēr laika gaitā zinātniekiem nepietika tikai ar tādu izskaidrojumu. Astronomijā atklājās arvien vairāk un vairāk neizskaidrojamu parādību, kas nodarbināja pētnieku prātus.…