Piespiest cilvēku nozīmē laupīt viņam brīvību- brīvību no kā? Gandrīz ikviens morālists cilvēces vēsturē ir cildinājis brīvību. Tāpat kā laime un krietnums, kā daba un realitāte, tas ir tik ietilpīgs vārds, ka grūti atrast interpretāciju, kurai tas neatbilst. Pirmā no šīm brīvības politiskajām nozīmēm , kuru var saukt par negatīvo, ir ietverta atbildē uz jautājumiem: ‘’Kāda ir joma, kurā cilvēkam vai cilvēku grupai tiek ļauts vai jāļauj darīt to, ko viņš spēj darīt, un būt tam, kas viņš spēj būt bez citu cilvēku iejaukšanās?’’ Otra nozīme, kuru sauksim par pozitīvo, ir ietverta atbildē uz jautājumu:’’Kas vai kurš ir pārvaldīšanas vai iejaukšanās noteicējs, ko kādam darīt vai nedarīt, par ko būt vai nebūt?” Politiskā brīvība šajā nozīmē vienkārši ir joma, kurā cilvēks var rīkoties, citu netraucēts. Ja citi mani kavē darīt to, ko es vēlētos darīt, tad es zināmā pakāpē esmu nebrīvē. Taču vienlaikus tika pieņemts- un ,it īpaši, to pieņēma tādi brīvības aizstāvji kā Loks un Mills Anglijā un Konstāns un Tokvils Francijā, - ka jābūt kādai minimālai cilvēka personīgās brīvības jomai, kurā nekādā ziņā nedrīkst ielauzties; ja tās robeža tiks pārkāpta, indivīds kļūs pārlieku iegrožots, lai varētu kaut vai minimāli attīstīt tās savas dabiskās spējas, bez kurām nav iespējams tiekties uz dažādiem cilvēku iecerētiem, atzītiem un lolotiem mērķiem vai pat tos izprast.…
